Mazs, zemisks un neatkarīgs. Ar sabiedrisko transportu
Tā bija paredzē ts.
Esmu dzimis ceļ otā js.
Vecmā te mani uzņ ē ma ar mugursomu un trekinga sandalē m. Vecā ki, redzē dami tā du brī numu, nopū tā s un sā ka visā di ļ auties manai kaislei. Kopš agras bē rnī bas es atceros daudzus ceļ us, kas ripoja zem mū su riteņ iem. Ceļ i, ceļ i, ceļ i. . . es klī du.
Vienā mā cī bu gadā es mainī ju skolu trī s vai č etras reizes.
Uz jautā jumu: "Kas jums patī k? " Es vienmē r atbildē ju:
- Man patī k ceļ š .
Laikam viņ i man jautā ja par saldumiem, bet man patī k ceļ š .
Man patī k braukt, lidot, peldē t un pat staigā t, ja ne ļ oti ilgu laiku.
Man ceļ š tik ļ oti patī k, ka, bū dams ļ oti mazs, es pamodos trijos naktī , lai redzē tu savu tē vu komandē jumā un kopā ar viņ u aizbrauktu lī dz tuvā kajam krustojumam ar milzī gu traktoru, kura riteņ i bija garā ki. nekā viņ š bija. Tad mē s ar mammu piezemē jā mies un devā mies mā jup. Dega laternas, metot garas ē nas uz ceļ a, tā s mani mazliet biedē ja, kad biju nomodā . Es stingri turē ju mammas roku, pamā ju ar degunu un stingri zinā ju, ka pamodī š os vē l un vē l, lai tikai dotos. Tas bija mans piedzī vojums – aizraujoš s, balansē još s uz realitā tes un pasakas robež as.
Pirmā solo ceļ ojuma izmē ģ inā juma versija
Es aizbē gu no bē rnudā rza piecu gadu vecumā . Viņ a izveidoja tuneli un, paņ ē musi vē l divus bē rnus, atveda tos mā jā s. Uz mammas jautā jumu, kā pē c es aizbē gu, padomā jusi atbildu, ka bē rnudā rzā esot garlaicī gi.
- Kā pē c jū s atnā cā t uz mū su mā ju? Mamma jautā ja.
- Pā rē jie vecā ki mū s aizvedī s atpakaļ .
Mamma nokļ uva neē rtā situā cijā ) Bet, protams, viņ ai vajadzē ja mū s ņ emt atpakaļ . Es toreiz nezinā ju, kas ir nolaupī š ana, bet mana mā te droš i vien zinā ja.
Oficiā lais pirmais solo ceļ ojums
Mans pirmais neatkarī gais ceļ ojums tiek uzskatī ts par ceļ ojumu uz Ā ziju 2014. gadā . Singapū ra, Lomboka, Bali. Un mazliet no Bangkokas.
Tad es pats visu izplā noju, un viss izdevā s.
18 dienas, 8 lidojumi, 6 viesnī cas, 5 salas, 3 valstis, 2 naktis lidmaš ī nā s, ekstrē mā kais Eirā zijas punkts, š ovi, atrakcijas, tempļ i, iepirkš anā s, masā ž a, snorkelē š ana, augstums, ā trums, braukš ana…
Ī sus stā stus par š o ceļ ojumu var lasī t saitē s:
Pati Bali. 6. daļ a. Pē dē jais.
Bankoka. Kā paā trinā tā veidā atrast savus piedzī vojumus
Bet mans ī stais neatkarī gais ceļ ojums nebija toreiz. Tā kā nebiju no bē rnudā rza, es pirmo reizi ceļ oju pati desmit gadu vecumā .
Ī sts pirmais solo ceļ ojums
Reiz mums bija briesmī gs strī ds ar manu mā su. Viņ a bija daudz vecā ka par mani, tajā laikā viņ a jau bija precē jusies, viņ ai bija divi bē rni un dzī voja ciematā kaimiņ u novadā . Vecā ki mani sū tī ja pie viņ as uz vasaru, acī mredzot ar mē rķ i atgū ties un kaut kā palī dzē t ar bē rniem. Neteikš u, ka tik slikti jutos pie mā sas, bet vē lme mainī ties vietā m un dvē seles romantisms (kā arī tā laika spē lfilmas) mani iedvesmoja bē gt. Es apvainojos, izaicinoš i iemetu mantas koferī un aizcirtu durvis. Vispirms mā sa savā s sirdī s teica: “Nu, aiziet! ”. Tad viņ a skrē ja man pakaļ , bet nespē ja panā kt. Pē c tam viņ a atgriezā s mā jā s pie bē rniem un nosū tī ja savu vī ru sagū stī t.
Ar skaidru plā nu un netē rē jot laiku, es skrē ju uz autoostu. Man nebija naudas, bet bija divas jaunas grā matas no vietē jā veikala. Pa ceļ am izdomā ju, kā samainī t grā matas pret naudu. Uzvilkusi visbē dī gā ko raktuvi, piegā ju pie pā rdevē jas.
- Vakar es nopirku no jums grā matas.
– Kas tad?
- Mana mā te mani ļ oti rā ja.
– Kas tad?
- Mums nav ko pirkt pienu mazajam brā lim. Mamma mani sū tī ja pē c piena, un es nopirku grā matas.
Pā ris reizes noš ņ aukā jos, es stā vē ju ar galvu uz leju. Visa mana poza pauda bezgalī gas skumjas, kaunu un nož ē lu. Mana brā ļ a izsalkuš ā s acis ieskatī jā s pā rdevē jas dvē selē .
Es nevaru ņ emt grā matas atpakaļ , " viņ a iesā ka.
Es raudā ju.
- Ļ aujiet man paskatī ties uz viņ iem, - viņ a tomē r nevarē ja to izturē t.
Grā matas bija jaunas, lai gan vakar netika pirktas. Es vienmē r esmu bijis uzmanī gs ar grā matā m.
Pā rdevē ja par to domā ja. Es atkal š ņ ukstē ju. Vientuļ a asara. . . Tomē r š oreiz neizdevā s izspiest ne asaru. Bet ledus salū za, nabaga sieviete nopū tā s, izņ ē ma naudu un pasniedza to man.
Brā li, tas ir svē ts.
Plā na pirmā daļ a tika pabeigta, atlika iegā dā ties biļ eti.
Kase tika aizvē rta.
"Slazds, " es dusmī gi nodomā ju un devos starp autobusiem, skatī damies pa atvē rtajā m durvī m.
Uz Kijevu? Uz Kijevu? Es jautā ju katram autovadī tā jam.
Nē , uz Kijevu neviens nebrauc, visi reisi ir vietē jie. Viens no š oferiem man iesaka iet atpakaļ uz biļ eš u kasi, drī z bū s garā mbraucoš s autobuss, biļ etes tiks pā rdotas tikai autobusam pienā kot, bet labā k stā ties rindā tagad.
Protams, es kavē ju. Kad autobuss ieradā s, tajā bija tikai viena sē dvieta. Sieviete, kas stā vē ja rindā manā priekš ā , saņ ē ma kā roto biļ eti. Bet es to nesapratu.
– Lū dzu, man jā iet!
– Nav brī vu vietu.
Es raudā ju. Tas bija tik kauns! Tā da netaisnī ba! Nebija nekā du iespē ju, nu, es nevarē ju atgriezties pie savas mā sas.
Man tieš ā m jā dodas mā jā s! No š ī autobusa mani sagaidī s mamma! Viņ a uztrauksies, mums nav telefona un viņ a nevarē s uzzinā t, ka nebija biļ eš u!
Es saprotu, ka runā ju muļ ķ ī bas. Bet ž ē lī gi tā gaudo:
- Mana vecmā miņ a ir veca, viņ a nevar mani vadī t, bet mana mā te mani sagaidī s!
Pē kš ņ i man blakus parā dī jā s š oferis, š ķ iet, viņ š visu š o laiku atradā s pie kases.
- Ejam. Sē dvietu nav un bū s jā stā v kā jā s, bet nā kamajā pieturā izkā ps viens pasaž ieris.
Es priecī gi auļ oju aiz š ofera, slaukot asaras. Plā na otrā daļ a nostrā dā ja!
- Un biļ ete? Es jautā ju novē loti, jau netā lu no autobusa.
– Nā kamajā pieturā mē s dosimies uz biļ eš u kasi un tur iegā dā simies biļ eti.
Apsē dies, lai stā vē tu ejā , pē kš ņ i pa logu ieraudzī ju, ka pa autoostu staigā manas mā sas vī rs. Ar pelē ku peli es metos uz kajī tes galu un uzsē dos uz sava kofera. Autobuss š ķ audī ja, apmierinā ti ņ urdē ja un lē nā m izbrauca no autoostas. "Tu zinā si, kā mani aizvainot, " es atriebī gi nodomā ju. - "Tā tad jums to vajag! Meklē tū lī t, svilpe! ".
Apmē ram piecpadsmit minū tes vē lā k autobuss apstā jā s, un mē s ar š oferi devā mies pē c biļ etes. Kasiere pā rsteigta skatī jā s uz mani.
Kur jū s to dabū jā t? Kur ir vecā ki?
- Vecā ki tiksies. Vecmā miņ a nozā ģ ē ja.
Tas ir viss. Vai nu viņ š saprata manus vā rdus par vecmā miņ u burtiski, vai arī viņ š pats jau saprata, ka bē rns ir galī gi bezpajumtnieks, un tagad viņ am ir jā atbild. Mums iedeva biļ eti, samaksā ju, saņ ē musi sī knaudu - 5 kapeikas.
Pē c stundas vai nedaudz vairā k mē s ieradā mies Kijevā . Netā lu no autoostas - gala tramvajs. Ā tri paķ ē rusi savu č emodā nu, es kā lode metos turp.
Kur ir mamma? š oferis kliedz pē c manis.
Te viņ a ir! - Pamā ju ar roku pieturas virzienā .
Š oferis pamā j. modrs)
Autobusa pieturā es pē kš ņ i saprotu, ka neatceros, kurš numurs man ir vajadzī gs. Izvē los sievieti ar vislaipnā ko seju, jautā ju, kurš tramvajs iet uz vilcienu. Izrā dā s, ka te ir tikai viens tramvajs un tas mani aizvedī s, kur vajag. Nopē rku biļ eti, man paliek 2 kapeikas brī vas naudas.
Es vairs nevaru nopirkt vilciena biļ eti. Tev jā iet kā trusis. Iekā rtojos tuvā k jautrajai č igā nu kompā nijai. Viņ i nekad nepā rbauda biļ etes.
Kļ ū st vē sā ks. Es izņ ē mu no č emodā na saburzī tu lietusmē teli un sā ku pilnī bā saplū st ar nometni)
Mana mā te strā dā ja par biļ eš u pā rdevē ju, un tajā dienā viņ ai bija jā bū t maiņ ā . Es izkā pju viņ as stacijā , bet manas mā tes nav logā ! Viņ as maiņ a strā dā .
Kur ir mamma?
- Viņ a tev sekoja. Un kā jū s š eit nokļ uvā t?
Ak Dievs! Manai mā sai nav telefona, man nekā di nevar pateikt, ka esmu jau mā jā s. Mamma tagad ir pie mā sas! Un viņ i visi mani meklē ! Ko mammai vajadzē tu pā rdzī vot, uzzinot, ka esmu pazudusi? ! Kā es varu lidot! Viņ i mani nogalinā s! Ko darī t?
Es nevarē ju iedomā ties neko gudrā ku, kā , pā rnā kot mā jā s, paslē pt koferi zem gultas un paķ ert velosipē du. Lī dz vakaram braucu garī gā satricinā jumā . Pē c tam viņ a atgriezā s mā jā s ar patiesu grē ku nož ē lu.
Mamma jau ir ieradusies. Viņ a man iedeva pirmo numuru un nosū tī ja mā sai telegrammu, ka esmu atrasta. Josta bija smaga un mamma ļ oti pā rliecinoš a, tač u tie neievainoja manu vē lmi mainī ties vietā m un dvē seles romantismu. Man joprojā m patī k ceļ š )
Viss ir priekš ā .
Pirmais ir maģ iskais skaitlis. Mē s cenš amies bū t pirmie, mē s novē rtē jam savu pirmo pieredzi, atceramies pirmo skū pstu un pirmo mī lestī bu. Pirmais ceļ ojums mums ir tikpat svarī gs kā pirmie soļ i. Bet es domā ju: tā kā man jau bija trī s pirmie ceļ ojumi, tad varbū t vē l? ) Man vē l ir iespē ja veikt savu pirmo ceļ ojumu - apkā rt pasaulei!
Padalieties ar savu pirmo solo ceļ ojumu! Kā gā ja?
