Hakuna Matata. 9. daļa. Nav ežu. Pongve un Matemve
Turpinā jums. Sā ciet š eit >>>
8. diena. 7. mart
Plā ns bija doties ar laivu uz Mnemba salu, lai nirt. Ir koraļ ļ i un zivis. Maskas speciā li atvedu no Kijevas. Bet vī rs no vakara sā ka š aubī ties, vai tas ir tā vē rts. Neesmu ī paš i laba peldē tā ja un baidos snorkelē t bez vestes. Un Zanzibā ras iedzī votā jiem nav vestu. Bet varē ja tur vismaz aizbraukt, redz, pē kš ņ i kā dam ir.
Bet no rī ta vī rs vienkā rš i atpū tā s:
- Mans deguns ir aizbā zts, es nevarē š u nirt, un jū s parasti turē sities pie laivas. Mē s nebrauksim. Ja ļ oti vē lies, ej pats.
Bet es pati nevaru, es baidos, ka ar savu vī ru, un es noteikti nevarē š u to izdarī t viena. Nē , nu kā tu vari vienatnē iziet jū rā , ja es arī slikti runā ju.
Es joprojā m esmu traumē ts, ka mē s nedevā mies snorkelē t.
Nu, esmu egoists, ja cilvē ks nevē las aktī vi atpū sties, tad paliksim viesnī cā . Tā ir brī niš ķ ī ga viesnī ca.
- Nu, iesim vismaz apskatī t viesnī cu-restorā nu. Š ī ir sala.
- Tā tad mē s jau esam redzē juš i salu.
- Nu, tas ir savā dā k un nav tā lu no š ejienes.
Daž reiz ir vieglā k vienoties ar sievieti, nekā strī dē ties.
- Restorā nā ir jū ras ež i. Vai esi kā dreiz ē dis? ES arī nē ! Un tu to vē lies!
Turklā t lī dz tam brī dim es negribē ju ež us, bet tad pē kš ņ i es gribē ju.
Protams, mē s devā mies. Un, protams, neveiksmī gi)
Sala. Pongve
Paisums atklā j akmeņ us. Un purvs)
Ež i netiek pasniegti no rī tiem. Viesnī cā nav atļ auts no rī ta. Turklā t viņ i jū s nelaiž iekš ā uzreiz, bet sā kumā ilgi skraida. Mums iedeva ē dienkarti, izvē lē jā mies ē dienus, tad mū s aizveda uz teritoriju un parā dī ja, ka cilvē ki atpū š as un brokastis vē l nav beiguš ā s - no foto! - un aizveda uz izeju.
Kas tas bija? )
Ir karsti staigā t.
Un netī rs (mē s nefotografē jā m netī rumus, tie ir tikai aļ ģ es).
Kā saka – bez nekā )
Mē s aizbē gā m no turienes, lī dz sā kā m smē ķ ē t. Saule tajā dienā bija ī paš i než ē lī ga. Bet kopumā mums gā ja labi. Var teikt – viņ i izglā ba dzī vī bas divpadsmit ež iem)
Mans vī rs vaidē ja istabā lī dz vakaram ar aizliktu degunu, un es gulē ju sauļ oš anā s krē slā zem palmas un daž reiz pat izgā ju jū rā , lai ienirt tirkī za peļ ķ ē .
Kā di viedokļ i! Visu dienu var vienkā rš i skatī ties uz jū ru un baudī t daudzkrā saino ū deni.
Š eit, gar pludmali, kreisē š anas ā trumā steidzas ē zelis. Un fonā laiski slī d buru laiva.
Skolnieč u rinda, viegla kā putni, iet otrā virzienā
Vakarā , kad saule vairs tik než ē lī gi nespī d, iznā k paisums. Ž ē l, ka par bē gumu liecina tikai jau tā seklā s jū ras vē l spē cī gā ks seklums. Bet, kā tas bija Paj, ū dens, protams, nenolaiž as lī dz apvā rsnim.
Ū dens ir, bet es vienalga dodos klī st pa jū ras dibenu, cerot satikt jū ras zvaigzni. Visi jau ir redzē juš i, bet es nē ! Es zvanu savam vī ram, bet jū rā nav cilvē ku,
staigā t kosmosā . Bet mans vī rs negrib. Pilnī gi atš ķ etinā ts.
Es eju viens. Protams, masai skrien pē c manis. Parasti tā s ved pa takā m (celiņ as nemaz nav redzamas, dibens nelī dzens, ū denī bedres un ež i), bet man nav lī dzi naudas un gids nemaz nav vajadzī gs . Es gribu bū t viens š ajā krā š ņ umā . Es lū dzu viņ u atstā t mani.
Tā pē c es viņ am saku:
- Ļ aujiet man bū t vienam ar jū ru!
Zanzibā rā ir pieņ emts stā dī t dā rzus zem ū dens) Š eit aug, protams, aļ ģ es, nevis kā posti, bet tas ir cilvē ka darbs. Sakņ u dā rzi ir vienmē rī gi, ar knaģ iem, katram savs saimnieks.
Tuvā kajā dā rzā var redzē t saimnieci un divas meitenes, kas kaut ko vā c apkā rt. Mē s ar meitenē m ar interesi skatā mies viena uz otru.
Man ir neē rti viņ us fotografē t.
Es nekad neesmu satikusi zvaigznes. Bet es redzē ju daudz jū ras gurķ u) Un ež us. Nekā interesanta. Kā dā brī dī ceļ š beidzas. Es redzu cilvē kus tā lumā , bet es nevaru viņ iem piekļ ū t. Man priekš ā nav ceļ a.
Es stā vu uz Visuma malas un skatos apkā rt. Skaistums ir elpu aizraujoš s. Ū dens ir daudzveidī gs, svī trains, kaleidoskopisks! Tieš i tas mani š eit piesaista visvairā k - daž ā das krā sas ū dens! Krā sas ir fantastiskas, š ķ iet, ka tā nevar bū t. Nekur un nekad. Kā sapnis.
Daž u metru attā lumā kuģ o buru laiva. No turienes cilvē ki man pamā j ar roku. Es pamā ju pretī . Skaidrs, ka ir dziļ ums, vajag atgriezties.
Nā kot ar dā rziem, es iekrī tu bedrē . Man neizdodas
Es vienkā rš i neredzu citu ceļ u, un š ī bedre neizskatā s pē c bī stamas - nav arī brikš ņ u un ež u. Bet sieviete satrakojā s, ā tri kaut ko pasaka vecā kajai meitenei, viņ a pieskrien pie manis un ž esti, lai kā pju atpakaļ . Esmu ceļ ā , paldies. Meitene skrien pa priekš u, rā da ceļ u. Es pat nezinu, kā es bū tu varē jis izkļ ū t bez viņ as.
Kad ceļ š kļ uva skaidrā ks, meitene atgriezā s pie sievietes, un es devos tā lā k uz krastu. Tomē r tur ir jā ņ em ceļ vedis. Nu, vismaz pirmo reizi, lai saprastu principu, kā tikt ā rā . Un tad pienā ks paisums un jū s iekritī sit lamatā s. Mē ģ iniet, tad izkā piet.
Turpinā jums: š eit >>>
