Brauciens uz Dombaju.
Pirms daž iem gadiem, 24. februā ra vakarā , mē s ar draugu sē dē jā m kafejnī cā un dzē rā m vienu tasi karstas kafijas pē c otras. Toreiz man iezvanī jā s mobilais telefons.
- "Ko? Kā pē c neej? Un...lavī nas nogā zā s? Nu, ž ē l. . . - Es teicu un nospiedu pogu, lai atiestatī tu sarunu.
Zvanī ja mani draugi. Fakts ir tā ds, ka mē s tovakar, 23. februā rī , par godu svē tkiem grasī jā mies doties uz Dombeju! Mē s ar draugu jau bijā m gatavi - somas maš ī nā , un ar nepacietī bu gaidī jā m braucienu! Pā rē jie grasī jā s braukt pie mums ar taksi, jo bija jau jā pā rvietojas ā rā no pilsē tas. Bet paziņ as, kā izrā dī jā s, nolē ma nebraukt un par to informē ja burtiski 15-20 minū tes pirms izlidoš anas.
Lieliski! Es to nevaru izturē t! Sarunā t nozī mē piekrist! Un nolaidā s vismaz piecdesmit lavī nas! Mē s gatavojā mies iet - tā pē c mums jā iet!
Protams, Dombajā nebija lavī nu. Slē poš anas kū rortos visi lavī nā m pakļ autie akmeņ i tiek noš auti pirms sezonas atklā š anas un liekā sniega kū st jau iepriekš . Tas bija steigā izdomā ts attaisnojums. Nu ko darī t tā lā k? Mē s palikā m vieni. . . Pā rmainot skatienus ar savu pavadoni, es teicu - "Mē s tik un tā ejam, jo esam kopā ! ".
Tas bija ap vienpadsmitiem vakarā . Izgā jā m no kafejnī cas un iekā pā m maš ī nā . Izņ ē mu karti un sā ku apsvē rt iespē jamos ceļ us uz Dombeju. Ī sā kais ceļ š bija caur Maykopu (Adigeju), tad caur Mostovskas rajonu, Psebaju utt. Teikš u, ka uz tā m vietā m braucu vairā kas reizes un gribē ju redzē t kā du jaunu ceļ u. Otrais marš ruts bija piecdesmit kilometru garā ks un veda caur Armaviru. Mē s nolē mā m izvē lē ties š o marš rutu!
Izbraucot no Krasnodaras, braucā m uz Ust-Labinsku, tad Kurgaņ insku, Armaviru. . . Bija dziļ a nakts. “Lidojā m” pa tukš u trasi, vadoties tikai pē c norā dē m. Man toreiz nebija navigatora, un tas mani pat iepriecinā ja - man patika paš am meklē t pareizo virzienu! Pagā juš i garā m Armaviram, mē s apstā jā mies un apskatī jā m karti. Ceļ š veda tieš i uz Ņ evinomisku. Mē s negribē jā m iet cauri Stavropoles teritorijai, jo nolē mā m to nogriezt un pagriezā mies uz Otradnaya ciematu. Spriež ot pē c kartes, no turienes bija arī ceļ š uz Karač aju-Č erkesiju.
Mē s atkal braucā m pa taisnu pamestu ceļ u, lī dz iebraucā m ciematā . Š eit mē s nedaudz apjukā m. Cik sapratu, no ciema bija trī s izejas. Pirmā - caur kuru braucā m, otrā - kur devā mies kļ ū das dē ļ (nav pareizi, es to sapratu intuitī vi), un neatradā m treš o vajadzī go izeju.
Atgriež oties centrā , mums izdevā s “noķ ert” vienu no vietē jiem taksistiem, kurš laipni parā dī ja ceļ u. Apbalvojuš i viņ u ar pudeli š ampanieš a par godu svē tkiem, izbraucā m cauri visam ciemam un drī z vien atkal devā mies trasē .
Mē s metā mies uz ciematu "Udobnaya", kurā arī nedaudz apmaldī jā mies, devuš ies uz Iļ jič as ciemu, nevis apgabala robež u. Pē c desmit minū tē m, kad trā pī jā m strupceļ ā - laukā , sapratu savu kļ ū du, atgriezā mies un izvē lē jā mies otro pagriezienu pie sazarojuma - pa labi. Pē c kā da laika ceļ malā s sā ka parā dī ties sniegs un reljefs kļ uva viegli kalnains. Un pē c desmit minū tē m es ieraudzī ju priekš ā barjeru – tā bija Krasnodaras apgabala un Karač ajas-Č erkesijas robež a.
Robež sargs paskatī jā s uz mums, atvē ra barjeru un jautā ja, no kurienes esam un kā pē c ejam uz š o pusi. Es atbildē ju, ka skatā mies Armavir un speciā li izbraucu cauri. Tas nebija ierasts ceļ š uz Dombai no Krasnodaras, tā pē c mums uzdeva š o jautā jumu. Tikuš i garā m barjerai, atradā mies uz tilta, uz kura biezā garozā gulē ja ledus. Tas notika vē ja dē ļ , kas no upes uzš ļ ā ca ū deni uz tilta, un ā rā bija sals. Tilts, starp citu, bija ļ oti bī stams – ž ogu uz tā nebija vispā r. Uzmanī gi pabraucot garā m, š ajā pusē ieraudzī jā m barjeras lī dzī bu, tač u tā bija vaļ ā , un neviena nebija. Ž ē l gan! Fakts ir tā ds, ka mē s atradā mies ciemata "Besleney" atzarojumā - vai nu pa kreisi, vai pa labi. Taisna ceļ a nebija! Un kur tagad?
Es izvē lē jos virzienu pa kreisi. Bija jau kā di seš i no rī ta. Pē c desmit minū š u brauciena ieraudzī jā m pieturu, kurā stā vē ja vairā ki cilvē ki. Es apstā jos un jautā ju, vai mums jā iet pa labi vai pa kreisi uz Dombaju.
- "Pa kreisi" - kliedza viens no cilvē kiem un ielē ca tuvojoš ā mikroautobusā . Tā tad iesim pa labi! Un mē s braucā m tā lā k.
Tas bija nedaudz gaiš s. Braucā m pa ceļ u, kas bija klā ts pa kalniem, kas bija sniegā ietī ti. Ļ oti skaists skats!
Pē c kā da laika mē s iebraucā m pilsē tā . Tā bija Č erkeska. Uzpildī juš i degvielu, braucā m pa pilsē tas ielā m. Starp citu, izrā dā s, ka mums Krasnodarā ir ļ oti pieklā jī gi ceļ i : )
Es jau biju nedaudz miegains, bet man nebija ne jausmas, kur doties tā lā k. Tikusi lī dz plaš ajai ielai, atkal izvē lē jos virzienu pa kreisi, bet, mums par laimi, pieturā stā vē ja vī rietis. Mē s apstā jā mies, un es viņ am jautā ju, kā mē s varam nokļ ū t Dombajā . Vī rietis atbildē ja - "Redzi tos kalnus tur? Ejiet tur! Kā pē c piestā jā t pie Č erkeskas? Uz robež as pē c tilta bija jā nogriež as pa labi. . .
Kreisais virziens bija nepareizs divreiz! : ) Bet tas nav svarī gi! Redzē jā m kalnus, uz kuriem vī rietis norā dī ja jau piestā jot Č erkeskā , bet acī mredzot loģ ika pē c negulē tā s nakts ī sti nestrā dā !
Apgriezuš ies, mē s braucā m kalnu virzienā . Tie bija divi milzī gi, augsti un ļ oti skaisti kalni baltā halā tā . Š ī s divas virsotnes sā kā s no š ī s Kaukā za kalnu puses!
Izbraucā m visu Č erkesku, tad š oseju, vairā kas apdzī votas vietas un iebraucā m Karač ajevskā . Te uzzinā ju, ka atceļ ā kalnā uzdursim tuneli, caur kuru jā iziet atgriež oties, lai vairs nezvanī tu Č erkeskā . Pretē jā gadī jumā tiek iegū ts ļ oti liels ā ķ is.
Tad mē s saskā rā mies ar nezinā mā m konstrukcijā m uz akmeņ iem, sniega sanesumiem uz ceļ a, un te nu mē s esam Teberdā !
Š eit es rezervē ju č etristabu dzī vokli, kuru izī rē ja vietē jie iedzī votā ji, piezvanī ju uz telefonā rakstī to numuru. Mū s aicinā ja piebraukt uz noteiktu adresi un paņ emt no dzī vokļ a komplektā iekļ auto. Paš i saimnieki dzī voja privā tmā jā . Iepazinuš ies ar viņ iem, paņ ē mā m atslē gas un devā mies uz nelielu rajonu, kur bija vairā kas piecstā vu mā jas. Atraduš i ī sto, iegā jā m dzī voklī .
Remonts š eit bija diezgan vecs, bet dzī voklis bija liels! Č etras atseviš ķ as istabas, pieklā jī ga virtuve un divi balkoni - viens mazs un otrs liels, no kuriem pavē rā s ļ oti skaists skats uz sniegotajiem kalniem, kas atradā s kā dus simts metrus no mā jas! Š eit vienmē r bija karsts ū dens, kas nevarē ja vien priecā ties. Gā ze mā jai netika piegā dā ta, bet bija gā zes balons un plī ts. Izvē lē juš ies sev tī kamu istabu, beidzot aizmigā m!
Pē c pamodinā š anas pulksten divos pē cpusdienā mē s paē dā m ā tras brokastis, pareizā k sakot, pusdienas, un, atbilstoš i ģ ē rbuš ies, devā mies uz Dombeju. No Teberdas lī dz galamē rķ im bija apmē ram trī sdesmit kilometri. Ceļ š bija diezgan š aurs, vietā m sniegots, ar biež iem viegliem serpentī niem. Apkā rt plī voja balts mež s, un aiz tā sniga smailes.
Pē c kā da laika iebraucā m ciematā , kur bija zī me ar uzrakstu - "Dombay". Urrā ! Esam vietā ! Ciematā pa vienam bija daudz viesnī cu, veikalu un malkas pirts. Tikuš i garā m gandrī z visam, ieraudzī jā m troš u vagoniņ u, kas ved uz kalniem un nolē mā m maš ī nu atstā t š ajā vietā , tuvā kajā stā vvietā . Vispirms devā mies uz vagoniņ u. Tā bija skaista ē ka, no kuras sā kā s ceļ š uz kalniem. Nopirkā m biļ etes un stā jā mies rindā . Troš u vagoniņ š bija austrieš u un nebija krē sls, bet gan kajī tes, pa seš iem cilvē kiem katrā . Kad ieradā s vē l viens, es biju nedaudz pā rsteigts. Fakts ir tā ds, ka, cilvē kiem nolaiž oties, kabī ne gandrī z apstā jā s, un ceļ ā nebija jā lec! Lū k, ko nozī mē importē tais aprī kojums! Acī mredzot kabī ne nā k nost no troses, jo kabelis š ajā laikā nemaina ā trumu, vai arī š ajā vietā tiek garā m vairā ki š ķ ē rš ļ i, kas nobremzē paš u salonu gandrī z lī dz nullei!
Kad mē s iekā rtojā mies ē rtos sē dekļ os, durvis automā tiski aizvē rā s un “austrietis” steidzā s augš ā ! Mē s gā jā m pā ri augstiem kokiem, apakš ā bija balts plī vurs, bet augš pusē noslē pumains nezinā mais! Brauciens ilga piecas lī dz septiņ as minū tes. Un š eit ir pirmā stacija - "otrais posms". Mē s izgā jā m ā rā . Apkā rt viss bija balts. Gā ja slē potā ju pū ļ i, brauca sniega motocikli, un uz š ī kalna stā vē ja pat viena viesnī ca - “š ķ ī vis”, gluž i kā citplanē tieš u š ķ ī vis no vecā m filmā m. Tiesa, vai tur ir karstais ū dens un ko darī t, ja gaismas ir izslē gtas, es nezinu : ) Galu galā , nokā pš ana no kalna ir iespē jama tikai ar troš u vagoniņ u, un tas nedarbojas bez gaismas!
Pē c bildes uzņ emš anas tik neparastā viesnī cā mē s nolē mā m kā pt kalnā tā lā k. Zinā ju, ka jā kā pj uz ceturto posmu, kur bū s kafejnī cas un izklaides. Mums bija izvē le, vai braukt vecā koka krē slā vai jaunā austrieš u krē slā . Mē s, protams, izvē lē jā mies pē dē jo. Nopirkuš i uz to biļ etes, turpinā jā m ceļ u augš ā kalnā ! Š is troš u vagoniņ š bija atvē rts, bet tas mū s nebiedē ja! Gluž i pretē ji, lieliski! Mē s bijā m trī s – ar mums bija vē l viens slē potā js vī rietis.
Pē c pā ris minū tē m mē s sā kā m runā t ar savu kaimiņ u, un es atklā ju, ka esmu nepareizi aprē ķ inā jis! “Austrietis” bez apstā jas devā s tieš i uz piekto lī niju, gandrī z lī dz augš ai, apejot ceturto, un pagā ja apmē ram piecpadsmit minū tes! Nu, neuztraucies! Tā tad uzreiz tiksim augš ā , un tad nokā psim uz ceturto! Mans draugs man piekrita un mē s bez sajū smas turpinā jā m braukt. Bet ne uz ilgu laiku. . . Drī z vien pamanī ju, ka nez kā pē c nav redzama pati kalna virsotne. . . Pē c pā ris minū tē m sapratu, kas par lietu! Iebraucā m ļ oti spē cī gā sniega vē trā !
Bija š ausmī gs vē jš , krē sls š ū pojā s un mē tā jā s no vienas puses uz otru, un lidojoš ā sniega dē ļ vispā r nekas nebija redzams! Visapkā rt bija ciets balts plī vurs. Bet tā joprojā m bija puse no nepatikš anā m. Mana jaka, tā pat kā "Columbia", š eit neglā ba. Minū tes laikā es biju gandrī z pilnī bā sastingusi. Divas bikses arī neglā ba. Manam kompanjonam bija tas pats. Bet nebija ko darī t! Pagaidiet, kamē r ieradī simies stacijā .
Bet es sapratu, kā pē c visi slē potā ji sejā s nē sā "ala nindzju" maskas! : ) Vē l pē c minū tes es nejutu savu degunu, kā arī visu seju. Mums arī nepietika briļ ļ u. Sniegs tā sita acī s, ka pat acu aizvē rš ana nepalī dzē ja! Apglabā jā m seju zem jakā m un turpinā jā m braukt š ā dā pozā . Un komfortabli jutā s tikai mū su slē potā ja kompanjons – viņ š bija ekipē ts!
Mē s beidzot esam ieraduš ies! Nolecot no krē sla, mē s izmisī gi sā kā m skatī ties apkā rt, meklē jot kafejnī cu. Urrā ! Tas ir klā t (agrā k nebija uz piektā posma)! Skrienot iekš ā sapratā m, ka neesam vieni. Kafejnī ca bija pilna ar cilvē kiem, tā pat kā mē s - parastie tū risti, š ajā braucienā ! Bet mē s atradā m galdiņ u! Pasū tī jā m karstu zupu un tasi karstas tē jas! Tad, nedaudz sasildī juš ies, sā kā m apbrī not skatu no kafejnī cas. Augš daļ a tik tikko bija redzama logā - “sestā rinda”. Tur brauca arī troš u vagoniņ š un cerē jā m, ka sniegputenis norims un tiksim uz tā !
Ir pagā jusi stunda. Sniega vē tra negrasī jā s rimties, un mums atkal bija jā skrien no kafejnī cas uz troš u vagoniņ u, lai dotos lejā . Vē l piecpadsmit minū tes aukstuma un moku un esam otrajā posmā ! Ā tri pā rsē jot bodē , devā mies lejā lī dz paš ai apakš ai. Tur, sasildī juš ies maš ī nā , pā rģ ē rbā s sausā s drē bē s un devā s pastaigā pa kū rortciemu.
Starp citu, mū s absolū ti neapbē dinā ja š ā ds dabas pā rsteigums augš ā . Gluž i pretē ji, ir interesanti kaut reizi dzī vē to piedzī vot paš am! Vispā r mums ļ oti paveicā s, ka tieš i tajā laikā netika izslē gtas gaismas! 2001. gadā “ceturtajā posmā ” skatī jos bildi, kā troš u vagoniņ š divarpus stundas lidinā jā s pā ri kalniem ar cilvē kiem. Beigā s, protams, visi tika filmē ti ar kabeļ u un speciā lā aprī kojuma palī dzī bu, tač u viņ iem ļ oti paveicā s - tajā dienā bija skaidrs, mierī gs laiks, un daudzi tū risti pat izģ ē rbā s sniegā lī dz peldbiksē m un peldkostī miem! Un tad gaisma netika dota. Lai gan, iespē jams, š eit jau ir uzbū vē tas avā rijas elektrostacijas.
Pastaigā joties pa ciemu, uzdū rā mies vietē jam tirgum, kur, pirmkā rt, iegā dā jā mies sejas maskas, jo priekš ā vē l bija otrā diena, un te mans kompanjons nogarš oja gardu karstvī nu. Tā lā k pa ceļ am sastapā m stadionu. Vietē jie š eit ī rē ja kvadraciklus. Aiz apļ a bija ļ oti viegla š ķ ē rš ļ u josla, vairā ki kalniņ i, un es nolē mu, ka jā brauc! Man bija savs vidē ja izmē ra kvadracikls, un es noteikti vē lē jos pamē ģ inā t braukt ar lielu, neskatoties uz to, ka daž u apļ u cena bija tā lu no zemā s.
Puisis iedarbinā ja motoru un lika man braukt pa apli.
- Kā ar š ķ ē rš ļ u joslu? ES jautā ju.
- Tas ir tiem, kas var! viņ š atbildē ja.
- Lai es varē tu, man ir kvadrā ts! - ES teicu.
- Klausieties! Kā pē c es viņ u audzinā ju? vietē jais aizkaitinā ti jautā ja.
Mē s pagriezā mies un devā mies uz kafejnī cu. Ak, viņ i joprojā m nezina, kā tur pā rdot kvalitatī vus pakalpojumus. Lai gan arī mē s esam tā lu no tā , lai visu varē tu izdarī t.
Pē c kafijas tases izdzerš anas kafejnī cā nolē mā m slē pot un braukt ar ragaviņ ā m. Tač u vairs negribē jā m iet uz kalnu, un devā mies meklē t "baleinu". Š ī ir vieta, kur brauc pilnī gi nepieredzē juš i iesā cē ji. Sā kumā noī rē jā m vadā mā s ragavas ar stū ri un bremzē m un piecpadsmit reizes ripojā m no kalna lejā . Bija daudz prieku un iespaidu! Ī paš i priecē ja tas, ka ragavas netika ī paš i kontrolē tas : )
Tad mē s noī rē jā m slē pes, un mans kompanjons sā ka mā cī ties slē pot! Pē c daž iem kritieniem viņ a sā ka kļ ū t nedaudz labā k, un, ja bū tu vairā k laika, jū s varē tu paņ emt instruktoru, lai iemā cī tu viņ ai labi braukt! Tač u nolē mā m to atstā t nā kamajam braucienam. Pē c dienas beigā m ar sniega kauju mē s atgriezā mies pie maš ī nas un atgriezā mies Teberdā .
Kad ieradā mies, novietojā m maš ī nu saimnieku pagalmā un nolē mā m ar viņ iem nedaudz papļ ā pā t. Izrā dā s, ka dzī voklis, ko viņ i ī rē , pieder saimnieka meitai. Iepriekš viņ i tur dzī voja kopā ar vī ru, kurš strā dā ja policijā , tač u kā du dienu noziedznieki viņ u nogalinā ja, un sieva atgriezā s pie vecā kiem. Tas ir tik skumjš stā sts
No saimniekiem lī dz mā jai gā jā m desmit minū tes. Ienā kuš i dzī voklī , uzreiz iegā jā m karstā duš ā un, cerot, ka pē c š odienas brauciena uz virsotni nesaslimsim, devā mies gulē t.
Nā kamajā dienā mē s atkal devā mies uz Dombai. Š oreiz nolē mā m atgriezties PSRS laikos un pa veco sarkano funikulieri doties uz otro posmu. Cilvē ku tur nebija un mē s devā mies kopā . Š is brauciens bija daudz interesantā ks nekā kabī nē . Lai gan, kam tas interesē ! Funikulieris pabrauca ļ oti augstu pā ri bezdibenim! Tas nemitī gi š ū pojā s un daž reiz iekrita “bedrē s”, acī mredzot tā pē c, ka vecais kabelis jau bija nedaudz izstiepts.
Sasniedzot otro rindu, mē s bruņ ojā mies ar sejas maskā m un apsē dā mies uz "Austrian", kas veda uz piekto lī niju. Bet maskas nederē ja! Laiks bija mierī gs un saulains. Saulē sniegs apž ilbinā ja acis, un atkal nekas nebija redzams : ) Jā , saulesbrilles mums š odien noderē tu!
Sasniedzot virsotni, mē s apbrī nojā m skatus un visu fotografē jā m! Viens vī rs teica, ka labā laikā no š ejienes var redzē t jū ru! Tiesa, mē s to neredzē jā m, bet tas tieš ā m nav tā lu. Fakts ir tā ds, ka, ja jū s dodaties kā jā m cauri kalniem no Sukhumas pilsē tas Abhā zijā , tad drī z jū s varat doties tikai uz Dombai apgabalu! Tiesa, tam nepiecieš ama ī paš a atļ auja.
Pirms iekā pā m troš u vagoniņ ā , lai nobrauktu, mē s redzē jā m netā lu stā vam kvadraciklu, uz kura, protams, fotografē jā mies. Tiesa, joprojā m brī nos, kā viņ u tur aizvilka : )
Nokā pjot lejā , mē s pastaigā jā mies pa troš u vagoniņ u pa mež u, un brauciena beigā s uz Dombaju uz vecā krē sla devā mies uz otro lī niju pā ri aizai! Š is ir vienī gais troš u vagoniņ š , kas gā ja kalnā no paš as apakš as.
Tas č ī kstē ja un š ū pojā s. Likā s, ka vecie balsti drī z salū zī s un mē s kritī sim! Apmē ram trī sdesmit metrus zemā k bija bezdibenis! Kopumā neaizmirstams piedzī vojums! Tomē r mē s devā mies lejā kabī nē : ) Mans pavadonis atteicā s braukt pa š o troš u vagoniņ u : )
Mū su ceļ ojums tuvojā s beigā m. Atvadī juš ies no Dombai, devā mies uz Teberdu, sakravā jā m mantas, atnesā m saimniecei atslē gas un devā mies atpakaļ ceļ ā ! Š oreiz kalnā izbraucā m pa labo tuneli, neapstā joties pie Č erkeskas. Pa ceļ am kā dā apdzī votā vietā sastapā m vietē jos ceļ u policistus, kuri no visā m maš ī nā m apturē ja tikai mū s, jo mū su reģ ions bija nevis 09, bet gan 23. Uzreiz pateica, ka neesam piesprā dzē juš ies, lai gan ceļ u policists nepā rprotami ieraudzī ja, ka no visiem garā mgā jē jiem tikai mē s esam piesprā dzē ti, un viņ š sā ka mani biedē t ar protokolu par 500 rubļ iem. Viss beidzā s labi, bet noskaņ ojums bija nedaudz sabojā ts.
Kad nonā cā m pie tilta, lū dzā m atvē rt barjeru, robež sargs jautā ja, vai vietē jie ceļ u policisti mū s nav aizvainojuš i (es teicu, ka viņ i mū s apvainoja : )) un novē lē ja laimī gu ceļ u!
Mē s atkal skrē jā m pa Krasnodaras teritoriju, bet jau uz mā ju. Nakts iestā jā s – mans mī ļ ā kais dienas laiks ceļ oš anai!
Vitā lijs Venss, 2015. gads.
