Pastaigas Altajajā. Čulišmanis.

26 Decembris 2017 Ceļošanas laiks: no 19 Jūlija 2012 ieslēgts 29 Jūlija 2012
Reputācija: +2940
Pievienot kā draugu
Uzrakstīt vēstuli

Ģ eogrā fiskā atsauce: Teletskoje ezers atrodas Altaja kalnu ziemeļ austrumos, garums ir 77.8 km, vidē jais platums ir 2.9 km, maksimā lais platums nepā rsniedz 4.5 km. Ziemeļ u daļ a stiepjas no rietumiem uz austrumiem, dienvidu daļ a, pagriež ot gandrī z 90 grā dus, no ziemeļ iem uz dienvidiem.

Ezera platī ba ir salī dzinoš i neliela - 223 km² , tač u tā lielā dziļ uma dē ļ (ezera vidē jais dziļ ums 174 m, maksimā lais dziļ ums 325 m - pretī ū denskritumam Korbu) tajā ir milzī gs daudzums (40 km³ ) izcila saldū dens, kas ir caurspī dī gs lī dz 12-14 metru dziļ umam.

Ezerā ietek aptuveni 70 upes un 150 ī slaicī gas straumes, un 70% no visa ū dens nā k no upes č uliš mane, plū st no dienvidiem. Nododot savus ū deņ us upei )">Bie (98% no kanalizā cijas), ezers lielā mē rā nodroš ina pā rtiku Obi.


Kā dreiz mē s redzē jā m ezera ziemeļ u daļ u, plostojā mies ar katamarā niem pa Biju no Artybaš as, pē c tam mani visvairā k iespaidoja upes sā kums, kas iztek no ezera - ū dens iztek no zem tilta plkst. manā ms desmit grā du leņ ķ is. Bet nokļ ū t lī dz Artybash nav viegls uzdevums, cilvē ku pū ļ i, tas un tas nav mū su, dodiet mums mež onī gus! Un uzņ ē mums pirms pā rdesmit gadiem izveidojā s no lī dzī giem applaucē jumiem, ja nu vienī gi stū re rokā s un skrien prom, prom!

Puiš i tik ļ oti kliedza, kā ds brī nums ir Č uliš mans, kā ds tur mikroklimats, cik lielisks ir maijā salī dzinā jumā ar mū su laikapstā kļ iem, ka, protams, mē s pulcē jā mies pie viņ iem uz nā kamajā m maija brī vdienā m, bija trī s darba dienas starp maija daļ u un devī tā maija daļ u, par kuru "ņ emam atvaļ inā jumu" no darba.

Sapulcē jā mies jautri, devā mies divā s maš ī nā s, vienā Mitsubishi Delica, jautrā mikroautobusā , kurā brauca č etri pieauguš ie plus bē rns, un mū su Kaldiņ a ar č etriem pieauguš ajiem. Vairā k vai mazā k uzgleznots, kas, ko un cik pē rk, vienam ē rglim bija pienā kums uz astoņ ā m dienā m pirkt maizi visam pū lim. Viņ i gribē ja izbraukt sestdien, 30. aprī lī , pulksten piecos vakarā , veda lī dz septiņ iem, jo ​ ​ ē rglis Oļ ež s nevarē ja nopirkt maizi. Svē tdien, pirmais maijs, bija Lieldienas, tā pē c visos veikalos bija Lieldienu kū kas, Lieldienu kū kas, nu un vē l daž as Lieldienu kū kas. Tad iekodā m elkoņ os, ka nenopirkā m vismaz Lieldienu kū ku, bet tad viegli pamā ja ar roku, tā pati Oļ ež a teica: "Nopirksim maiznī cā Aktaš ā vai Ulaganā ! "

Steidzos. Iebraucā m naktī , gandrī z neapstā joties, pa Seminsky Pass ap vieniem naktī viņ i mainī ja vadī tā ju. Vī ram ir viena ļ oti nepatī kama ī paš ī ba, ja blakus uz navigā cijas sē dekļ a tu sā c pamā t, viņ š inficē jas ar ž ā vas un sā k ļ oti vē lē ties gulē t. Turklā t š is atbildī gais darbaholiķ is pirms izbraukš anas tik smagi strā dā ja, lai ar tī ru sirdsapziņ u dotos skraidī t, ka galī gi nevarē ja sasprindzinā ties. Es esmu iekā rtots savā dā k, mani vienkā rš i vajag sē dinā t pie stū res, kā sapni, pat ja mani tajā ievilka, tas momentā nolec. Katru reizi, kad es ar mī lestī bu atceros, kā da izrā dī jā s Oļ ež a mī ļ otā , mē s toreiz viens otru ļ oti labi nepazinā m. Viņ š vienmē r atcerē jā s, ka viņ am sekoja ne pā rā k drosmī ga tante, viņ š nebrauca ā tri, turē ja astoņ desmit kilometru ā trumu, es pat mē ģ inā ju kaut ko saskatī t naktī pē c Č ikes-Tamanas pā rejas, augstus kalnus uz labā pleca un klints pa kreisi. Vē lā k, atceļ ā , dienas gaismā sapratā m, kā ds skaistums ejam garā m – visas nogā zes bija ceriņ i no ziedoš a savvaļ as rozmarī na.


Ap pulksten pieciem no rī ta nesē ji sā ka kļ ū t skā bi, bet bija pagrieziens no Chuysky trakta uz Aktaš as ciemu, ir laiks atvilkt elpu un vismaz atsvaidzinā t sevi. Protams, seš os no rī ta un pat svē tdien un divreiz brī vdienā s nestrā dā ja neviens veikals, kurā tirgoja maizi, nu, kaut kā das uzkodas mums bija lī dzi. Tā lā k ceļ š gā ja ne tik gluds, bet ļ oti skaists, pē c pieciem kilometriem aiz Aktaš as Sarkanajiem vā rtiem, ar ledu klā ts ezers, pavisam nedzī vs.

Sarkanie vā rti

Sarkanie vā rti

Mē s uzkā pā m uz pā reju, divus tū kstoš us metru, kur bija vē rts ļ aut maš ī nā m atpū sties. Nez kā pē c tad caurlaidei nebija nekā da nosaukuma, tagad tas ir Ulaganskis, pē c reģ iona nosaukuma. Uz pā rejas bija sniegs, apkā rtē jie kalni jau š ķ ita ļ oti zemi, skaisto ezeru, kā nā kas, ieraudzī jā m vē lā k.

Nā kamā bija Ulagana, kur atkal mē ģ inā jā m nopirkt maizi, jū tot, ka š ī ir pē dē jā iespē ja, tad izlī gumi vispā r neviesa pā rliecī bu. Bums! Veikali ir slē gti vai nu reliģ isku apsvē rumu dē ļ (Lieldienas), vai citu reliģ isku apsvē rumu dē ļ (1. maijs), redzeslokā ir divi cilvē ki, lai gan ciemats ir diezgan liels, ir stadions. Vī ri gā ja papļ ā pā t ar vietē jiem iedzī votā jiem, un es pē kš ņ i atcerē jos, ka somā ar telti neesmu ielikusi tentu, ko mans mī ļ ais vī rs ziemā bija izņ ē mis, lai to “pabeigtu” - vai š ū t. uz lietus viziera vai kaut kā cita, manas rokas puisis nesasniedza; Regulā ri spā rdu saini no viena mā jas stū ra uz otru un pavisam aizmirsu, ka š ī ir ļ oti nepiecieš ama manta - mū su telts griesti ir sieta. Ziemassvē tku eglī tes-spieķ i!

Mē s nolē mā m risinā t problē mas uz vietas.

Mū su ogļ rač i atgriezā s ar pā ris klaipiem, vē lā k izrā dī jā s, ka viņ i tos samainī ja pret gandrī z divā m ū dens pudelē m - “gaita” izrā dī jā s skarba, un maize bija pā rsteidzoš i bezgarš ī ga, bet mē s to ē dā m par ilgu laiku!


Pē dē jais ciems bija Balyktuyul — mazs ciemats, pē c kura viņ u automaš ī nas acī mredzami samī dī ja punktē tu lī niju, kas izskatā s dzī va kā vairā kas rievas, daž reiz saplū stot, daž reiz izkliedē jot pa akmeņ aino stepi. ar atš ķ irī gu klī rensu vai vadī tā ju trakuma pakā pi. Un pats smieklī gā kais bija tas, ka mums vē l bija jā š ķ ē rso upe, un te es sapratu, kā di applaucē jumi mē s esam! Toreiz tilta nebija, tas parā dī jā s gadu vē lā k, parasti brien pā ri, bet š oreiz upi klā ja ledus kā rta, no kuras jautri plū da ū dens, un ledus nemaz nebija biezs! Ja godī gi, man bija bail ķ ē rkt, tā pē c nemocī ju publiku ar visā diem jautā jumiem par to, cik droš a ir pā reja, un kas bū tu, ja. . . utt. , mē s vienkā rš i gā jā m uz otru pusi, slē gti. mū su acis un neelpoja, kamē r automaš ī nas netika pā ri.

Kamē r rā pā mies pa stepi, skatī jā mies uz nā kamajiem akmeņ iem, lai ar vē deru neiebrauktu tajos, neskatī jā mies apkā rt, bet bija ko redzē t – tā ir Pazyryk apbedī jumu ieleja. pilskalni, kas celti apmē ram pirms divarpus tū kstoš iem gadu.

Stepe lē nā m pā rvē rtā s pacē lumā , ceļ š kļ uva arvien gleznainā ks, tuvojā s Katu-Yaryk pā reja. Lī kumotais ceļ š veda cauri retajam mež am, daž kā rt to š ķ ē rsoja straumes, lejpus noslē pumaina ezera, pē c tam pā rklā ja ar ledu.

Nolaiš anā s no Katu-Yaryk pā rejas

Mē s nokļ uvā m nobraucienā no pā rejas, Chulyshman upes kanjona apakš ā , augstuma starpī ba astoņ i simti metru. Attē ls ir elpu aizraujoš s. Nobrauciens septiņ os lī kloč os, pē dē jais pagrieziens nā k uz "Tyagun" kā du pusotru kilometru, pareizie stā v un gaida, kamē r priekš ā braucoš ā maš ī na iegriezī sies nā kamajā lī kloč ā , toreiz devā mies lejā vieni, par laimi, nebija. idioti kuri lido nepievē rš ot uzmanī bu droš ī bai, vē lā k ar tā diem nā cā s tikties.

Nobrauciens izrā dī jā s grū ts, galvenokā rt automaš ī nā m, bija jā apstā jas ceļ a lī kumos, lai atdzesē tu bremž u kluč us, savukā rt pasaž ieri redzē ja brī niš ķ ī gas bildes: ū denskritumi pussaluš i, klintis apauguš as ar savvaļ as rozmarī nu, un paš ā aizas apakš ā upe ar brū nganu ū deni, kuras krastos ir papeļ u biezokņ i.

Pā rejas pakā jē tikai sā ka parā dī ties tū ristu bā zes, tobrī d bija tikai viena, vairā kas ailes (tradicionā la Altaja struktū ra kā jurta), devā mies tā lā k meklē t kā du jauku nometnes vietu. Toreiz, ja puskilometra attā lumā bija kā da stā vvieta, mē s nicinoš i uzpū tī jā m: "fu, cik viss ir aizņ emts! " un brauca tā lā k. Bija jau č etras stundas, visi bija noguruš i kā suņ i, pat ē st negribē jā s, bet vajadzē ja, un ē st vē l jā gatavo!


Atradā m vietu, kaut kā sakā rtojā m teltis, galvenais, neaizmirsā m piepū š amo matraci, divi metri reiz astoņ desmit metri (es nekad neaizmirsī š u, tas bija vienī gais, kas mani samierinā ja ar nakš ņ oš anu telts), kaut kas ē da un nomira.

Laika apstā kļ i mū s no rī ta nelutinā ja. Pū ta vē jš , periodiski lija lietus, bija diezgan vē ss, un tā trī s dienas pē c kā rtas. Bail atcerē ties cik bija izdzerts “par iesildī š anos”, klejoju pa jaku pā ri, virs kura arī bija apmetnis, vī rs paņ ē ma no znota, melns, apmetnis beidzā s zemes lī menī . Plā nojā m visā dus jaukus izbraucienus, bet nā cā s aprobež oties tikai ar pastaigu lī dz tuvā kajam ū denskritumam, atstā jot Č ulč as upi ar tā s Uč aras ū denskritumu lī dz nā kamajai reizei.

Vienī gais, kas situā ciju izglā ba no garlaicī bas, bija tas, ka cilvē ki galu galā bija ļ oti jauki, pat piedzē ruš ies, un bija par ko runā t. Ģ eologs Oļ ež a mū s iebiedē ja ar dzī vsudraba nogulsnē m š ajā s vietā s, skaidroja akmeņ u krā su ar dzelzs saturu tajos un vienkā rš i runā ja par ekspedī cijā m.

Miega zā le.

Ledum, jeb briedis

Teorē tiski mums vajadzē ja justies kā varoņ iem, visā das ikdieniš ķ as lietas – uguns iekurš ana, ē diena gatavoš ana, trauku mazgā š ana – tas viss prasī ja spē ku kā mazam varoņ darbam. Bet es tik ļ oti pieradu gatavot plovu, ka tagad nevaru iedomā ties, kā to pagatavot mā jā s uz elektriskā s plī ts.

Mā koņ i izklī da tikai piektajā dienā , uzspī dē ja saule, lai gan vē jš turpinā ja pū st pavisam ledains, no apdegumiem nosmē rē jā m ausis un degunus, bet no jakā m ā rā netikā m. Bet izbraucieni pa apkā rtni kļ uva interesantā ki, vē l jo vairā k sildī ja doma, ka visiem apnikusi š ī klupš ana, jau ļ oti gribā s atgriezties. Vakarā upe sā ka kļ ū t ļ oti sekla, akmeņ i, ko redzē jā m apakš ā , pacē lā s no ū dens, un krē slā ū dens vietā jau bija ledus garozas. Č uliš mens skaidri mums paziņ oja, ka ir pienā cis laiks izkļ ū t no turienes.


Atpakaļ ceļ ā nolē mā m, ka pietiks par sevi ņ irgā ties, labā k piebremzē t, lai nakš ņ otu gleznainā vietā - Č ujas un Katunas satecē , tas nav tā lu no Injas ciema. . Pieredzē juš ie biedri berzē ja rokas, gaidot, kā du iespaidu š ī s vietas atstā s uz iesā cē jiem – mums. Iespaids bija wow! Iesā kumam tilts pā ri Katunai ir trausls un ar dī vainu slī dni, bet pē c ledus š ķ ē rsoš anas Baliktujulā tas vairs nav tik biedē još i. Nolē muš i, ka kā rtē jā adrenalī na deva mums nenā ks par ļ aunu, mū s vilka uz Inegenas ciematu, un, lai redzē tu manu vardarbī go reakciju, tika nolemts mani iesē dinā t draudzī gā Delikā . Saprotams, ka, paceļ oties bezdibenī pa maš ī nas logu augstā k, paliek daudz briesmī gā k. Neomulī gi bija arī tas, ka š ķ ita, ka automaš ī na tagad sā ks skrā pē t jumtu pret akmeni, kas karā jā s virs ceļ a. Iepriecinā jis labos biedrus ar klusu š ausmu č ī kstē š anu, nolē mu doties pastaigā atpakaļ , lai no zemes redzē tu, kā tas patiesī bā izskatā s.

Chuya (brū nā straume) ietek Katunā

Vē lā k izlasī ju ļ oti skumju stā stu par š o ceļ u, tas bū vē ts, protams, ar politieslodzī to rokā m, bija doma lauzt ceļ u uz dienvidiem uz Tunguru.

Tad bija "mē le" - rags pretī paš ai satecei, uz kuru mē s braucā m pa diezgan plaš u ieleju, garā m ganu muiž ai. Tikā m pie zirgiem, aitā m ar viņ u mazuļ iem, un ar to nepietika, lai iepriecinā tu kumeļ us, jo ielidoja dzē rvju pā ris un sā ka savu deju.

Kamē r gaidī jā m laikapstā kļ us Chulyshman, š ajā s vietā s pavasaris nā ca plaš ā frontē , mē s vismaz nedaudz sasildī jā mies.

Nā kamajā gadā mē s atkal mē ģ inā jā m pastaigā ties pa Č uliš manu maija brī vdienā s, un viss pat sā kā s labi, 1. maijā izgā jā m demonstrā ciju cauri izcirtumam ar no kaut kur paņ emtu sarkanu karogu (sarkanu). lupata nav lieka manta maš ī nā ), tad pat nopeldē jā mies, sauļ ojā mies, bet vē lā pē cpusdienā noķ ē rā m pie drauga aizlidojuš u pū tī š u, un es pamodos 2. maija rī tā no plkst. suns saaukstē jies, mī loš s vī rs iebā za man degunā kafijas krū zi ar vā rdiem “Un tur sā ka snigt! ”. Man likā s, ka viņ š joko, bet, kad atvē ru acis, es redzē ju sniega pā rslas uz viņ a pleciem.

Maija demonstrā cija.

Man pat nebija jā saskaras ar cilvē kiem kaitī gā veidā , visi vienbalsī gi nolē ma nekavē joties no turienes izkļ ū t. Toreiz mani izglā ba bagā ž niekā iemesti veci ziemas zā baki, kurus es sapņ oju pabeigt, ejot pa akmeņ iem, un vienas mū su draudzenes brī niš ķ ī gais taupī gums, ko viņ a paņ ē ma lī dzi gumijas cimdu kastī ti. Gumijas cimdi, kas valkā ti virs pat visnepatī kamā kajiem ā das cimdiem (iespiesti jakas kabatā s), ir lieliski silti!

Atpakaļ ceļ š .

Sasaluš ais ū denskritums.


Kad atgriezā mies, ģ imenes padome vienbalsī gi nolē ma, ka maijā Chulyshman vairs nav ko darī t, mē s jau esam redzē juš i visu labo, un mē s nevaram tik daudz dzert, bet mē s varam steigties turp jū nijā . brī vdienas. Tieš ā m nebija slikti, necentā mies vienā dienā steigties uz Č uliš manu, nakš ņ ojā m savā mī ļ ā kajā vietā Chuya-Katun, braucā m trī s maš ī nā s, kopā ar mums brauca draugs - zemniekam ir brī niš ķ ī ga iezī me , viņ š kaut kā nomierinoš i iedarbojas uz visu komandu, kas ir vecā ka par mums visiem, tač u ir ļ oti atlē tiska un kaislī gs cienī tā js par katru jaunu vā rdu sī krī kos un ierī cē s. Starp citu, viņ a gandrī z nogalinā ja savu vī ru, kad, nolaiž oties pa Katu-Yaryk pā reju, atklā ja, ka viņ š , ar vienu roku turot pie stū res, ar otru griež citu rotaļ lietu, ar lī dzī gu pā rbaudot augstuma rā dī jumus. viens. Š eit ir runa par Liokas nomierinoš ajā m ī paš ī bā m - viņ a nenogalinā ja, viņ ai bija neē rti skaļ i lamā ties! Un daž reiz man ļ oti gribē jā s skaļ i kliegt. Sā kumā Altaja apgabala teritorijā uz tiesī bu atņ emš anu ielidoja trī s autovadī tā ji - viņ i apdzina mierī gu kravas automaš ī nu, kā vē lā k izrā dī jā s, vietā , kur zī me to aizliedza. Priekš ā Delika (“Sē ž u augstu, skatos tā lu”), kuras š oferis pirmais ieraudzī ja š o zī mi, pā rē jie divi vienkā rš i automā tiski aizslī dē ja aiz viņ a, mū su lē tticī gie! Protams, nā kamajā kalnā viņ us gaidī ja formas tē rpos vī ri. Otrā s un treš ā s maš ī nas š oferi klusi saš utuš i, redz, neredzē ja, ka pie Delicas stū res sē dā s nevis jauns, bet adekvā ts Jurč iks, bet otrs puisis, absolū ts applaucē jums. Tad mans vī rs pamatī gi satrakojā s, kad pirmajā pieturā izrā dī jā s, ka cilvē ku grupa, kas brauca maš ī nā ar alus krā jumiem, š o krā jumu praktiski iznī cinā ja. Grū tā s dienas beigā s viņ š sapņ oja, beidzot atkā pjoties no stū res, iedzert malku no tā alus, un brā lim palika tikai maksimums burka!

Dē licas jaunieš u dē ļ , kuri uzvā rī ja dī zeli uz pā rejas, mē s ieguvā m greznu iespē ju apbrī not ezeru. Bija kluss, kluss, bez vē smas, nekā dus putnus nevarē ja ne redzē t, ne dzirdē t.

Š oreiz apmetā mies iepretim vietai, kur Č ulč as upe ietek Č uliš manā , š ķ ē rsojā m tai pā ri un nogā jā m gandrī z lī dz Uč aras ū denskritumam, pareizā k sakot, paskatī jā mies uz to no tā lienes - bija nepiecieš ams kā pš anas aprī kojums, un riskē jat pat ar maziem bē rniem (10 un 13 gadi) neviens nebija gatavs, patiesī bā mū su puiš i, jauni un atlē tiski, sasniedza ū denskritumu nā kamajā dienā .

Starp akmeņ iem tek Č ulč as upe.

Chulcha, Uchar — aiz klints ir redzams kaskā des ū denskritums

Mū su ē rgļ i, kas sasniedza Uč aru.

Vī rs, kurš tiesī bas atguva jau septembrī par krietnu sodu, teica, ka Č uliš mana tē ma viņ am ir slē gta, ceļ š bijis garš un nogurdinoš s, daž i komandas biedri jū tami krituš i uz nerviem utt. Bet pē c daž iem gadiem mē s tur atgriezā mies, jo gribē jā m š o skaistumu parā dī t saviem vecajiem draugiem, kuri iegā dā jā s diezgan jaudī gu auto un vē lē jā s to izmantot paredzē tajam mē rķ im. Uz š o brī di draugi bija izaudzinā juš i savus bē rnus lī dz patstā vī gai eksistencei, viņ i saprata, ka valstī vajag atpū sties, nevis smagi strā dā t, un pā ris nedē ļ u laikā ar to nekas netiks darī ts. Un vecā kajai paaudzei vē l nav vajadzī ga pastā vī ga aizbildniecī ba, viņ i paš i rū pē jas par pā ris mā jdzī vniekiem. Turklā t mē s ar viņ iem sakrī tam pē c tempa, vē lmes nevis steigties pa ceļ u ar mē li izkā ruš os, bet gan apstā ties, aizsniegt interesantas vietas - beidzot vismaz varē ja apskatī t Pazyryk kapu uzkalnus!

Pazyryk ķ erras

Pazyryk ķ erras

2012.  gadā vasara izrā dī jā s brī niš ķ ī ga, jū lija otrajā pusē bija skaists karstums, pat ū dens š ķ ita silts, un tas bija daudz caurspī dī gā ks.

July Chulyshman

Kempingi Katu-Yaryk pakā jē .


Č uliš manas ieleja pamazā m ir aizaugusi ar kempingiem, nevis kā pie Chemalas, bet tolaik to š eit jau bija diezgan daudz. Atkal iekā rtojā m nometni pretī Č ulč as grī vai.

Š ķ ē rsojot upi, nonā cā m pie "sē nē m" - nogulumiež u dē dē š anas rezultā tā , ko no augš as spieda akmens gabals. Bija laba pastaiga, gar Kara-Suu upi (cita Melnā upe) vijas papeļ u birzs, kurā noguruš ie ceļ otā ji (un tā du bija daudz) noņ ē ma mē li no pleciem un nespē ja atrauties no ū dens. , ļ oti garš ī gi.

"Sē nes", tā lu no pussalas, no kurienes mē s nā cā m.

Mū su ē rgļ i, atstā juš i mū s ar draugu un mazjaudas automaš ī nu Fielder nometnē , aizbrauca uz Teleckoje ezeru, atnesa fotogrā fijas, vairā kas gardas kū kas un izpleta pirkstus “mē s izdarī jā m! ”, tas aizņ ē ma apmē ram seš as stundas. . Š o lī ci atcerē jos no pirmā s klases, nekas tur nav mainī jies, nebija ko sarū gtinā t, ka nepaņ ē ma. Viņ u prombū tnes laikā es grā bu akmeņ us no apakš as, cenš oties organizē t “vannu” dziļ ā k, lai uzreiz varē tu iemest ū denī , nevis nokasī t vē deru uz sē kļ a.

Teleckoje ezera dienvidu gals

Tajā laikmetā zemnieki ķ ē ra videomagnetofonus un mē ģ inā ja tos pielietot vietai, nevis vietai. Piemē ram, piefiksē jot reģ istratoru uz pieres, piepū š amajā laivā tas peldē s simts metrus. Rezultā ts labs, it ī paš i sā kums: glā ze rokā , tad rā viens augš ā (slaveni apgā zts stikls), pludinā š ana ū denī un kā pš ana krastā . Mē s “reģ istrē jā mies” un atpakaļ ceļ ā uzkā pā m uz Katu-Yaryk. Es nezinu, vai š ie videoklipi joprojā m tiek pā rskatī ti.

Č etras dienas pļ ā pā juš i pa ieleju, uzkā puš i visā s interesantajā s apkā rtnes klintī s, mē s atgriezā mies. Daž as baž as radī ja Fī lders (Toyota), kura ī paš nieks jau domā ja no viņ a š ķ irties, tač u, atgriež oties no Altaja.

Drosmī gie pā rejas pakā jē iemī tnieki cenš as uzturē t ceļ u kā rtī bā , tač u nekautrē jas pelnī t papildus naudu vieglprā tī giem (vai drosmī giem) ceļ otā jiem ar mazjaudī gā m automaš ī nā m, kravas automaš ī na GAZ-66 pastā vī gi dež urē , palī dzot mū su Filkai pā rvarē t zemā ko iegrimi.


Pē c š ī ceļ ojuma paliek vismaigā kā s atmiņ as, manuprā t, tagad ceļ š uz š ī m brī niš ķ ī gajā m vietā m ir kļ uvis vieglā ks, un droš i vien lejā var ē rti iekā rtoties, un katrs var atrast sev ko interesantu, tā pē c dodieties!

Tulkots automātiski no krievu valodas. Skatīt oriģinālu
Lai stāstam pievienotu vai noņemtu fotoattēlus, dodieties uz šī stāsta albums
Кемпинги у подножья Кату-Ярык.
 Хмурое утро 2-го мая.
Дорога назад.
Вид на устье Чуи с
Учар.
Наши орлы, добравшиеся до Учара.
Слева Чуя (коричневатая струя) впадает в Катунь, справа
Южное окончание Телецкого озера
Пазырыкские курганы
Пазырыкские курганы
Спуск с перевала Кату-Ярык
Первомайская демонстрация.
Внизу долина Чулышмана.
Июльский Чулышман
Дорога на Инегень.
 Дорога на Инегень.
Июнь, 2007г.Озеро на перевале-двухтысячнике.
Жеребята
Козодой, встреченный в Чулышманской долине.
Между скалами течёт р.Чульча.
До Телецкого осталось 47 км., 60 км. от Балыктуюля.
Красные ворота
Красные ворота
Переправа в селе Балыктуюль, к счастью, теперь там нормальный мост.
Сон-трава.
Багульник, он же маральник
Утро туманное.
Багульник
Замёрзший водопад.
Трясогузка
Внизу первый поворот после
Начало спуска.
Дорога над Катунью.
Дорога на Инегень.
Озеро на Улаганском перевале. Начало мая.
 Устье Чульчи
 Менее спортивная группа, идущая к водопаду.
Чульча, из-за скалы виден Учар - каскадный водопад
Учар
Танец журавлей.
Хлипкий мост.
Загадочное озеро перед перевалом.
Южный берег Телецкого озера.
Верхушка перевала Кату-Ярык.
Один из зиг-загов.
Левая скала этой расщелины -
Кара-суу
Подъём на перевал. Трогательная попытка расчистить путь Фильке.
Было раннее утро, пользуясь отсутствием жары, те, кто не вёл машины, прогулялись пешком.
А вот и солнце пригрело!
Так выглядит дорога на Инегень с другого берега Катуни
Мост проезжает дружеский Хонда Аккорд.
Авансир (тоже Хонда) перебирается на другой берег.
Ещё один водопад в каньоне Чулышмана.
Līdzīgi stāsti
komentāri (12) Atstājiet savu komentāru
Rādīt citus komentārus …
iemiesojums