На площі Елефтерія знаходиться церква Благовіщення Діви Марії. Вона була збудована в період 1924-1929 років за зразком та сучасним морфологічним відображенням церкви лицарів, що розташовувалася в західній укріпленій частині Коллакі та була повністю зруйнована після вибуху пороху в 1856 році.
Нова церква, також присвячена Святому Івану, була заснована на проєктах Бернара Ежена Антуана Роттьє у 1828 році та Ежена Фландена у 1853 році. Будівництвом керував італійський архітектор Флорестано ді Фаусто. Вона була зведена в архітектурному стилі тринефної базиліки з дерев'яним дахом, піднятим центральним нефом та тричастинним святилищем, з вражаючими отворами на фасадах, типовими для західних церков.
Не менш вражаюча дзвіниця у формі вежі на сході з вбудованим мармуровим щитом із левом Святого Марка заввишки 26 м була додана через рік після завершення будівництва церкви. Невдовзі після цього було сформовано трикутний корпус з портиком-атріумом, перицентричною даховою конструкцією та пляшкою зі святою водою посередині.
Після приєднання Додеканесу в 1947 році католицька церква Святого Іоанна була перетворена на православну та освячена під ім’ям Благовіщення Діви Марії. Її відкрив митрополит Родоський Тимофіос.
Зовні церква залишилася незмінною, тоді як інтер'єр був адаптований до потреб православного богослужіння, якому вона була присвячена. Найважливіші зміни стосуються заміни іконостасу, стрілчастих арок, що розділяють трансепт, цегляної підлоги, алебастрових вікон та оздоблення стін.
Іконостас, згідно з написом на нагруднику, є роботою братів Скаріс з Пірея, тоді як фрески були розписані між 1951 і 1961 роками Фотісом Контоглу, його учнем Іоаннісом Терзісом та його учнем Пантелісом Одамбасісом. Чотири головні ікони також приписуються цим самим художникам. Більше інформації про ідентичність церкви надає мармуровий вотивний напис на західній стіні всередині, в якому перераховані спонсори оздоблення, роки фресок та ім'я тодішнього митрополита Родоського Спиридона.
Завершення модифікацій та іконографії інтер'єру церкви Благовіщення Богородиці збіглося з ініціативою Вселенського Патріархату щодо проведення Всеправославного Синоду, який відбувся в церкві з 24 вересня по 1 жовтня 1961 року. На згадку про цю конференцію колони церкви прикрашені прапорами православних патріархатів, які були присутні.
На відкритому просторі площі Елефтерія, за кілька метрів на південь від входу до церкви Благовіщення Діви Марії, розташований фонтан, візитна картка цього району. він також має свою цікаву історію. Це копія середньовічного фонтану (1279) Fontana grande міста Вітербо, Італія. Його збудували архітектори брати Джованні та Ерманно Вітербезі Піццікетті з матеріалів, наданих Альфредо Маджіні в рамках просування мармурової компанії, якою він володів. Матеріалом для його будівництва є вулканічний сірий камінь, який у великій кількості зустрічається в районі Вітербо, відомий під назвою «піперно».
У 1911 році вони представили свої роботи на виставці, що проходила в Римі, де посіли перше місце. Потім вони продали копію фонтану єврейському нотаріусу, який встановив її у своїй віллі в Паріолі, Рим, а потім передав її Міністерству освіти Італії, яке, своєю чергою, передало її місту Родос у 1925 році. Відтоді фонтан стоїть перед церквою, прикрашаючи площу та охолоджуючи перехожих.
Elefterijas laukumā atrodas Jaunavas Marijas pasludinā š anas baznī ca. Tā tika uzcelta laikā no 1924. lī dz 1929. gadam, veidota pē c Bruņ inieku baznī cas mū sdienu morfoloģ ijas un atspoguļ ojot to, kura atradā s Kollaki rietumu nocietinā tajā daļ ā un tika pilnī bā iznī cinā ta pē c š aujampulvera sprā dziena 1856. gadā.
Jaunā baznī ca, kas arī ir veltī ta Svē tajam Jā nim, tika dibinā ta pē c Bernā ra Eiž ē na Antuā na Rotjē projekta 1828. gadā un Eiž ē na Flandē na projekta 1853. gadā . Bū vniecī bu vadī ja itā ļ u arhitekts Florestano di Fausto. Tā tika celta trī s jomu bazilikas arhitektū ras stilā ar koka jumtu, paceltu centrā lo jomu un trī sdaļ ī gu svē tnī cu, ar iespaidī gā m atverē m fasā dē s, kas raksturī gas Rietumu baznī cā m.
Tikpat iespaidī gs zvanu tornis torņ a formā austrumos ar iebū vē tu marmora vairogu ar Svē tā Marka lauvu, 26 m augsts, tika pievienots gadu pē c baznī cas pabeigš anas. Neilgi pē c tam izveidojā s trī sstū rveida korpuss ar portiko-atriumu, pericentrisku jumta konstrukciju un svē tī tā ū dens pudeli vidū.
Pē c Dodekanesas aneksijas 1947. gadā Svē tā Jā ņ a katoļ u baznī ca tika pā rveidota par pareizticī go un iesvē tī ta ar Jaunavas Marijas pasludinā š anas vā rdu. To atklā ja Rodas metropolī ts Timofijs.
Baznī cas ā rē jais izskats palika nemainī gs, savukā rt iekš puse tika pielā gota pareizticī go dievkalpojumu vajadzī bā m, kuriem tā bija veltī ta. Vissvarī gā kā s izmaiņ as attiecas uz ikonostasa nomaiņ u, smailajā m arkā m, kas sadala transeptu, ķ ieģ eļ u grī du, alabastra logiem un sienu dekorā ciju.
Ikonostass, saskaņ ā ar uzrakstu uz krū š u vairoga, ir Pirejas brā ļ u Skari darbs, savukā rt freskas no 1951. lī dz 1961. gadam gleznoja Fotis Kontoglu, viņ a skolnieks Joannis Terzis un viņ a skolnieks Pantelis Odambasis. Arī č etras galvenā s ikonas tiek piedē vē tas š iem paš iem mā ksliniekiem. Vairā k informā cijas par baznī cas identitā ti sniedz marmora votī va uzraksts rietumu sienā iekš pusē , kurā uzskaitī ti dekorē š anas sponsori, fresku gadi un toreizē jā Rodas metropolī ta Spiridona vā rds.
Jaunavas Marijas Pasludinā š anas baznī cas interjera pā rveidojumu un ikonogrā fijas pabeigš ana sakrita ar Ekumeniskā patriarhā ta iniciatī vu rī kot Panortodoksā lo sinodi, kas baznī cā notika no 1961. gada 24. septembra lī dz 1. oktobrim. Š ī s konferences piemiņ ai baznī cas kolonnas ir rotā tas ar klā tesoš o pareizticī go patriarhā tu karogiem.
Elefterijas laukuma atklā tajā laukumā , daž us metrus uz dienvidiem no Jaunavas Marijas Pasludinā š anas baznī cas ieejas, atrodas strū klaka, kas ir š ī s vietas vizī tkarte. Tai ir arī sava interesanta vē sture. Tā ir viduslaiku strū klakas (1279) Fontana grande kopija no Viterbo pilsē tas, Itā lijā . To uzcē la arhitekti brā ļ i Dž ovanni un Ermanno Viterbesi Picicetti no materiā liem, ko Alfredo Madž ini nodroš inā ja kā daļ u no viņ a piederoš ā marmora uzņ ē muma reklamē š anas. Tā s konstrukcijas materiā ls ir vulkā nisks pelē ks akmens, kas lielos daudzumos atrodams Viterbo apgabalā , pazī stams kā "piperno".
1911. gadā viņ i prezentē ja savus darbus izstā dē Romā , kur ieguva pirmo vietu. Pē c tam viņ i pā rdeva strū klakas kopiju ebreju notā ram, kurš to uzstā dī ja savā villā Parioli, Romā , un pē c tam uzdā vinā ja Itā lijas Izglī tī bas ministrijai, kas savukā rt to 1925. gadā uzdā vinā ja Rodas pilsē tai. Kopš tā laika strū klaka stā v baznī cas priekš ā , rotā jot laukumu un atvē sinot garā mgā jē jus.