Mana paradīze...
Es gribē tu jums pastā stī t par savu paradī zi. . .
Vē l nesen es pat nezinā ju, ka tā pastā v. Š ī ir Maurī cijas sala.
Tas ir vairā k skice nekā stā sts. Š eit jū s neatradī sit sev noderī gu informā ciju, tikai attē lu...
Mans draugs man deva iespē ju tur apmeklē t, par ko liels paldies viņ am. Tiesa gan, ilgi nepiekritu braukt, jo nekad nebiju bijusi tik tā lu un baidī jos no visa: č ū skā m, zirnekļ iem, indī gu augu kukaiņ iem. . . Bet paradī zē nav nekā bī stama. . . un, protams, lai tur dotos, vī za nav vajadzī ga.
Es gaidī ju š ī s labdarī bas salas dedzinoš o sauli, svē tlaimi, varbū t slinkumu. Bet VIŅ Š mū s sagaidī ja ar pelē kiem mā koņ iem un smalku, š ķ ebinoš u lietu. Es smē jos: "lieliski, es jau jū tos kā mā jā s. " =)
Viesnī ca Le Mauricia man š ķ ita maģ iska austrumu pils. Pā rsteidzoš i, lietus padarī ja to vē l iespaidī gā ku. Ū dens č aukst, lielas lā ses plū st lejup pa milzī gā m palmu lapā m. Visur putni ir neticamā s krā sā s: cekulaini melni un sarkani, zili ar dzeltenā m acī m, viss zelts. Un viņ i visi dzied, svilpo un rada iespaidu, ka tu atrodies dž ungļ os. Viesnī ca ir veidota tā , ka š ķ iet, ka dā rzs iet iekš ā ē kā un kļ ū st nesaprotami, kur beidzas dā rzs un sā kas halle. Putni š auj apkā rt un nebaidā s no cilvē kiem. No lietus dreb divi baseini, kas pilni ar koš i zilu dzidru ū deni.
Cilvē ki tur ir neticami draudzī gi un jauki. Un š ķ iet, ka tu viņ us pazī sti visu mū ž u un viņ i visi ir labi draugi.
Ē diens arī bija brī niš ķ ī gs: jū ras veltes - kalmā ri, mī dijas, garneles, gaļ a katrai gaumei, svaigi augļ i un dā rzeņ i, izcili smalki deserti un saldē jums.
Bet tad uznā ca saule un viss mainī jā s. Daba pē c lietus ir kļ uvusi gaiš ā ka, jautrā ka un lā ses spož i mirdz zem karstajiem stariem.
Viesnī cas pagalms vienmē rī gi ieplū st sniegbaltā pludmalē . Un akmeņ i no melnā tufa uz tā fona š ķ iet tik kontrastē još i. Tie ir silti uz tausti, piemē ram, lieli, mierī gi guļ oš i dzī vnieki, un daž reiz š ķ iet, ka tie sā k darboties un steidzas uz pī li.
Tik neparastas debeszilas krā sas okeā ns laiski ripo viļ ņ us. Un var tikai iedomā ties, cik augu un zivju sugu tas slē pj savā s dzī lē s.
Un Tamarin ū denskritumi. Š iks skats - ū dens, kas krī t no liela augstuma, uz zaļ umu fona.
Lauvā m manā paradī zē ir ī paš a vieta. Pastaigas ar viņ iem ir gan forš as, gan biedē još as, kutina nervus un sagā dā prieku. Galu galā š is ir savvaļ as zvē rs, bet tas staigā tev blakus, kā lē nprā tī gs mā jas kaķ ē ns. . .
Tā dā vietā laiks apstā jas un, nokļ ū stot š ajā slinkajā pasaulē , nekad negribas to pamest. Pē c nedē ļ as uzturē š anā s š ķ iet, ka tas bija tikai vakar. Tā tad, iespē jams, tas notiek paradī zē.. .
