Tadžmahals ar My Asia Tours
Laba diena! Ir pagā juš i 3 mē neš i kopš mana ceļ ojuma uz Ziemeļ indiju, un es vē los dalī ties savā s pā rdomā s. Š o ierakstu veltu visiem tiem, kas š aubā s par "iet vai neiet". Tā nav reklā ma, tā nav vē lme pā rliecinā t. Š ī ir vē lme. Man, tā pat kā jums, ļ oti ilgu laiku bija š aubas sava ceļ ojuma plā noš anas posmā . Vai ir vē rts š ī s izmaksas - fiziskā s un finansiā lā s? Vai viss bū s tik forš i, kā man apraksta vadī tā ji? Vai man vī za tiks izsniegta laikā un vai es neaizķ erš os uz robež as. Vai man pietiks naudas? Ko darī t, ja es saslimš u un palikš u viesnī cā visas 14 dienas? Kopumā bija daudz baiļ u un š aubu. Es gatavojos divus vai trī s gadus. Bija svarī gi spert soli uz priekš u, iemā cī ties uzticē ties sev un š ai pasaulei. Vai es nož ē loju ceļ ojumu? Nē . Piedod, ka tik ilgi vilcinā jos. Nož ē loju, ka nevaru ceļ ot pa š iem marš rutiem biež ā k. Nož ē loju, ka vairs neredzē š u mū su grupas puiš us. Es neslimoju, naudas bija pietiekami, viņ i saņ ē ma vī zu, viss bija kā rtī bā . Nepietiek miega, nepietiek laika, lai bū tu š ajā mirklī . Bet tas ir labā kais stimuls, lai piespiestu sevi atgriezties. Un jā , tas nemaz nebija tā , kā aprakstī ja vadī tā ji! Bija daudz forš ā k : )
