Es atnācu ārstēties.
Reiz 2012. gadā es ierados Berlī nē ne pā rā k laba iemesla dē ļ .
Es atnā cu ā rstē ties. Likā s, ka vairs nekad nestaigā š u, bet vā cu medicī na dara brī numus un pē c diviem gadiem es ne tikai stā vē ju uz savā m kā jā m, bet varē ju staigā t. Otrajā apmeklē juma reizē nolē mu paņ emt lī dzi gidu un apskatī t pilsē tu, kas man deva cerī bu. Gida vā rds bija Aleksandrs, diemž ē l uzvā rdu neatceros. Viņ š mani ieveda savā maš ī nā , stā stī ja par vā cieš iem un Berlī ni kaut kā dā negatī vā gaismā , un es nolē mu: "Nu, es joprojā m mī lu savu Berlī ni.
Š ogad gribē ju parā dī t Berlī ni savam dē lam (12 gadi) un atkal paņ emt gidu : )
Ī si meklē jumi vainagojā s ar lieliem panā kumiem, atradā m Katju Š trausu. Tik daž ā das emocijas nebiju piedzī vojusi. Bija daudz aizraujoš u stā stu, kas mijas ar smieklī giem stā stiem, kas notikuš i Berlī nes vē sturē . Es raudā ju pie holokausta upuru piemiņ as memoriā la, Katja tik emocionā li un kaut kā cilvē ciski runā ja par visā m nacisma š ausmā m.
Lai gan uzreiz atcerē jos, kā mans nelaimī gais gids Aleksandrs teica: "Vā cieš i te akmeņ us lika, naudu viņ iem nav kur likt"
Bet pats galvenais! Dima, mans dē ls, teica, ka mums nekad nav bijis tā ds ceļ vedis.
Mē s pavadī jā m brī niš ķ ī gas 6 stundas un burtiski negribē jā m doties prom. Katjai tika apsolī ts, ka mē s ieradī simies Ziemassvē tkos))
Man vienmē r ir paticis Berlī ne, bet, pateicoties Katjai, es tajā iemī lē jos.
Kā pē c es rakstu š os pateicī bas vā rdus!
Adelī na
