Kapadokija
Kapadokija ir feju un neiedomā jamu, it kā nepasaulī gu statuju un figū ru valsts, kas ir labā ko dzejnieku un skaistuma pazinē ju pildspalvas cienī ga. Kad es pirmo reizi paskatī jos uz viņ u, es pilnī bā zaudē ju vā rdus, tā pē c tikai pē c kā da laika, pē c atgrieš anā s mā jā s, es varē ju sā kt savu stā stu. Kapadokijas skaistums mani pā rņ ē ma, es tajā noslī ku, uz brī di zaudē jot elpu. Esmu daudz ceļ ojis pa pasauli, bet mana sirds tagad uz visiem laikiem ir ar š ī s zemes garu, jo mū su pasaulē nav nekā pā rsteidzoš ā ka un valdzinoš ā ka par dabas radī to brī numu š eit. Kapadokija ir dabas parā dī ba, unikā la vieta, kas jau kā du laiku tiek uzskatī ta par vienu no galvenajiem pasaules brī numiem.
Pā rsteidzoš i, ka Krievijā par viņ u vē l nav daudz zinā ms. Pirms desmit gadiem pat š ī s vietas nosaukums bija mulsinoš s lielā kajai daļ ai tū risma aģ entū ru, un pat tagad gandrī z neviens neuzņ emas turp organizē t ceļ ojumu. Vē l pā rsteidzoš ā k ir tas, ka š ī vieta atrodas krievu tū ristu ā rkā rtī gi iemī ļ otā valstī – Turcijā . Nokļ ū t Kapadokijā ir viegli: vienkā rš i veiciet trī s stundu lidojumu uz Stambulu un pē c tam pā rsē jieties uz vietē jā m aviokompā nijā m, un pē c stundas jū s bū siet Kayseri. Ierodoties Kayseri, ņ ē mā m taksometru un pē c stundas bijā m Kapadokijas sirdī – Goreme pilsē tiņ ā .
Ceļ š Goremē ved cauri laukiem un lī dzenumiem, jau nodzeltē juš as stepes, nedzī vs pamests kalnu apvidus – ierastā turku zemes ainava, bet pē kš ņ i viss mainā s, Goreme paceļ as acu priekš ā kā mirā ž a, kā kaut kas pavisam neticams vietē jā m ainavā m. Pirms vairā k nekā trī s miljoniem gadu bija daudz aktī vu vulkā nu, kas uz visiem laikiem mainī ja zemes seju, radī ja kalnus un dziļ as vainas. Lava tecē ja uz virsmu un sacietē ja neiedomā jamā s formā s, un tad daudzus gadsimtus ū dens, vē ja un temperatū ras izmaiņ as radī ja kaut ko patiesi dī vainu un skaistu. Ik pa laikam tavu acu priekš ā paceļ as visdaž ā dā kie veidojumi - gari balti č iekuri ar melnā m cepurē m, daudzmetrī gas akmens sē nes, piramī das un daudz kas cits.
Lī dz š im nebijuš ā skaistuma apdullinā ta, nepamanī ju, kā nonā cā m viesnī cā - visur karā jā s neliela ē ka ar paklā jiem, skaistā m daudzkrā sainā m lampā m, veciem sadzī ves priekš metiem. Mums bija iespē ja apmesties kā dā no alu viesnī cā m, tač u, kā stā sta ceļ otā ji, kuri kā dreiz š ajā s vietā s bijuš i, tur varē tu bū t diezgan forš i, tā pē c nolē mā m neriskē t.
Vakarā devā mies pastaigā pa Goreme, un es savā m acī m redzē ju, kā pē c š o vietu sauc par feju zemi. Daudzus gadu tū kstoš us cilvē ki dzī voja Kapadokijā , mī kstajos tufa klintī s izroboja daudzas telpas un labirintus, mā jas, balož u novietnes, baznī cas. Daudzas no š ī m mā jā m izskatā s kā iegarenas caurules ar lieliem tumš as krā sas akmeņ iem augš pusē . Naktī s, kad š ā das mā jas iekš pusē tiek ieslē gta gaisma, visas tā s sienas sā k spī dē t no iekš puses. Kopš seniem laikiem, kad vietē jie iedzī votā ji vē l nezinā ja par kristieš u apmetnē m š ajā s vietā s, cilvē ki uzskatī ja, ka š ā dā s mā jā s dzī vo fejas, tā pē c lī dz pat mū sdienā m š ī s akmens statujas tiek sauktas par “pasaku kamī niem”. Naktī s, kad visā s mā jā s deg gaisma, acu priekš ā paveras absolū ti fantastiska aina. Vairā kas dienas, kamē r bijā m Kapadokijā , man sā pē ja sirds un š ķ ita, ka apstā jā s katru reizi, kad ieraudzī ju š ā du brī numu. Š eit var viegli piedzī vot asaru uzplū dus no skaistuma, kas skar sirdi. Gandrī z katrs solis var nest š ā du atklā jumu, un tam ir absolū ti neiespē jami sagatavoties vai pierast. Iespē jams, tev ir jā piedzimst š ajā vietā , lai spē tu to uztvert kā realitā ti. Realitā tes sajū ta š ajā vietā mani pilnī bā pameta, un es joprojā m gandrī z nevaru atrast vā rdus, lai izteiktu savas sajū tas. Vē l pā rsteidzoš ā k ir tas, ka š ā da vieta patiesī bā atrodas tikai 4 stundu lidojuma attā lumā no manas mā jas. Š eit jū s saprotat, cik maza un neparasti skaista ir mū su pasaule. Ar visu mū su iztē li nepietiek, lai izdomā tu kaut ko pā rsteidzoš ā ku, nekā tas jau ir radī ts pirms mums.
Lī dzī gas akmens pilsē tas atrodas uz š ī s zemes visur. Ī paš i pā rsteidzoš i ir tas, ka š ī s pilsē tas atrodas ne tikai virs zemes virsmas, bet arī nolaiž as daudzus stā vus pazemē . Plaš as daudzstā vu pazemes pilsē tas stiepjas desmitiem kilometru garumā . Paš laik ir pē tī ta tikai 40 kvadrā tkilometru liela teritorija. Daudzas pilsē tas sasniedz pat 15 stā vu dziļ umu. Lī dz š ai dienai tajos ir funkcionē još as ventilā cijas un ū dens apgā des sistē mas. Grū ti izvairī ties no kā rdinā juma iedziļ inā ties š ajos apslē ptajos labirintos ar lukturī ti, tač u tas tieš ā m ir bī stami dzī vī bai, jo mī kstā s klintis biež i sabrū k, atstā jot vienu š auros gaiteņ os un piķ a tumsā . Neskatoties uz manu neatvairā mo entuziasmu un vē lmi doties ceļ ojumā pa jebkuru, pat vistumš ā ko labirintu, es savaldī ju savus impulsus - pretē jā gadī jumā , visticamā k, es nespē tu atgriezt savu stā stu.
Ekskursijas tiek veiktas vienā no š ī m pilsē tā m, ko sauc par Derinkuy. Mē s tur devā mies nevis nā kamajā dienā pē c ieraš anā s. Ir iespē ja nokā pt 7 stā vus uz leju. Gaiteņ i ir tik š auri, ka daudzviet pa tiem var iziet tikai viens cilvē ks. Lielā kā daļ a gaiteņ u ir aptuveni 150 cm augsti, un daž viet nā kas nevis vienkā rš i pieliekties, bet kā du laiku rā pot uz ceļ iem. Vā rdu sakot, pa tā diem labirintiem un daudzstā vu kā pnē m ir diezgan grū ti iziet. Zemā kajā stā vā ir viena ī paš a vieta, kur uz brī di var justies kā š o kazemā tu gū stā - tas ir neliels un ļ oti š aurs puslokā veidots gaitenis. Varbū t viņ š kalpoja kā viens no gā jieniem, kam vajadzē ja mulsinā t iebrucē jus. Š ajā koridorā jū s jū taties perfekti iesprostots - š auras aukstas sienas, zemi griesti, piķ a tumsa un ī slaicī gs orientā cijas zudums. Ar š o pieredzi pietiek, lai glā btos no kā rdinā juma paš am klī st pa pazemes labirintiem. Dzī vē nā cies apmeklē t daž ā das alas un pat tajā s, kur var redzē t majestā tiskus stalaktī tus un stalagmī tus, mazus ū denskritumus, bet tik slepenu saviļ ņ ojumu kā š ajā pazemes pilsē tā nebiju piedzī vojusi. Ja padomā , cik cilvē ku veseli un slimi gā ja cauri š iem koridoriem, pieskā rā s aukstajā m sienā m, cik prieku un bē du viņ i nesa sev lī dzi. Daž iem š ī vieta bija mā jas, dzimtā vieta uz zemes, un š ie cilvē ki diez vai varē ja iedomā ties, ka pē c daudziem gadsimtiem š eit ieradī sies ceļ otā ji no visas pasaules un uzskatī s to par vienu no lielā kajiem brī numiem uz planē tas. Nē , viņ i to pat neiedomā jā s, jo pats nosaukums "Goreme" tiek tulkots kā "neredzams", neredzams nevienam, izņ emot tajā dzī vojoš os.
Tiem, kas nav gatavi pazemes testiem, Goremē (Brī vdabas muzejs) ir nacionā lais parks, kur var redzē t pā rsteidzoš as alu pilsē tas virs zemes. Cilvē ki no visas pasaules ierodas š eit, lai apskatī tu klinš u baznī cas ar krā š ņ iem sienu gleznojumiem, kas radī ti kristietī bas dzimš anas paš ā sā kumā . Patieš ā m, š o baznī cu skaistums un senums ir pā rsteidzoš s. Š ie krā sotie tempļ i š ķ iet ī paš i apbrī nojami, izspiež oties pa š aurā m durvī m, kā š ķ iet, parastā klintī . Un, izejot cauri š ai neaprakstā mai ieejai, jū s pē kš ņ i atrodaties baznī cā ar kolonnā m, freskā m, altā ri. Kontrastu spē le liek ā dai rā pot. Jū s varat pavadī t daudz laika, aplū kojot unikā lā s freskas. Š ķ iet brī numaini, ka to krā sas ir saglabā juš ā s daudzus gadsimtus un tā s nav iznī cinā juš as daudzas zemestrī ces un ā rvalstu iekarotā ji.
Mums palaimē jā s apmeklē t Kapadokiju paš ā jū nija sā kumā , kad karstā saule vē l nebija izsusinā jusi visu vietē jo kalnu ziedu krā š ņ umu. Klinš u baznī cas ieskauja magones, rudzupuķ es un daudzas citas savvaļ as puķ es. Netā lu no nacionā lā parka var redzē t ļ oti skaistu ziedoš u lauku, kurā ganā s zirgi. Kā dreiz š ajā apgabalā tika audzē ti lieliski persieš u zirgi, no kuriem nosaukums "Kapadokija" cē lies no - no persieš u valodas - "skaisto zirgu valsts".
Tomē r pazemes pilsē tas un pasaku kamī ni nav vienī gais, kas padara Kapadokiju par patiesi neaizmirstamu vietu. Ī paš u prieku sagā dā pastaigas pa ielejā m, kuru š ajā s vietā s ir daudz. Pirmā s divas uzturē š anā s dienas feju valstī pavadī jā m ceļ ojot kopā ar vietē jo tū risma aģ entū ru New Goreme Tour, kuras birojs atrodas Goreme pilsē tas centrā lajā laukumā . Tā bija pareizā izvē le. Lai arī uz Kapadokijas tā lā kajā m vietā m, kuras noteikti ir vē rts apskatī t, var aizbraukt vien 40 minū tē s, paš a spē kiem to izdarī t bū s ļ oti grū ti. Fakts ir tā ds, ka lielā kā daļ a ceļ u š eit nav asfaltē ti, kas nozī mē , ka tie nav nekā dā veidā atzī mē ti ne papī ra kartē s, ne navigatorā , kuru mē s arī paņ ē mā m lī dzi. Problē ma š eit ir ar norā dē m: to vienkā rš i nav. Vienī gais veids, kā apskatī t visus š ī reģ iona brī numus, ir ceļ ojums ar ekskursiju vai individuā lu gidu. Netā lu no Goreme daž as ielejas var apmeklē t kā jā m, kā mē s to darī jā m patstā vī gi pē dē jā , treš ajā uzturē š anā s dienā .
Ir vairā kas iespē jamā s ekskursijas, no kurā m izvē lē ties, no kurā m divas galvenā s ir Sarkanā tū re un Zaļ ā tū re, kuras abas ir pilnas dienas ekskursijas. “Sarkanā tū re”, kurā devā mies pirmajā dienā , ļ auj apskatī t visas brī niš ķ ī gā kā s vietas pie paš as Goremes, tostarp Nacionā lo parku (Brī vdabas muzeju), akmeņ ainu augstceltņ u pilsē tu, vairā kas unikā las ielejas, klinš u klosterus. un baznī cas, panorā ma uz Erciyes kalnu grē du un pasaku kamī niem.
"Zaļ ā tū re" ļ auj apskatī t Kapadokijas tā las skaistules, piemē ram, Derinkuy pazemes pilsē tu un tā s 15 stā vu pazemes labirintus, Ihlā ras ieleju, klinš u klostera pili, citas brī niš ķ ī gas ielejas un panorā mas. Š ī s ir tikai galvenā s skaistules, kuras var redzē t š o divu braucienu laikā . Katrs Kapadokijas gabals ir unikā ls un neatkā rtojams, tā pē c neviena ekskursija nevar aizstā t citu. Katrs solis š ajā zemē sniedz acij jaunu brī numu, jaunu noslē pumu, pā rsteidzoš as formas un kalnu veidojumus. Š o divu dienu laikā mē s redzē jā m tik daudz neiedomā jama, ka man pat ir grū ti izveidot precī zu mū su ceļ ojuma hronoloģ iju un atcerē ties katru pieturu un atklā jumu. Es ar prieku metos tajā virpulī , atstā jot aiz sevis kartes un marš rutus un vienkā rš i izbaudot to, ka varu staigā t pa š o zemi, elpot tā s gaisu, pieskarties tā s brī numiem.
Š ī s zemes vē sturei ir daudz gadsimtu, un tā ir patiesi neierobež ota. To pē tot var pavadī t visu mū ž u, bet iekarot ar prā tu daž u dienu laikā ir neaptverami un neiedomā jami. Kamē r es paliku uz š ī s zemes, es centos pē c iespē jas vairā k sajust un uzņ emt tā s garu. Cilvē ki var jums daudz pastā stī t, viņ i var izveidot karti, uzrakstī t vā rdus un datumus, aprakstī t akmeņ u un akmeņ u sastā vu, viņ i var jums pastā stī t sī kā ku informā ciju par Kapadokiju, ja nepiecieš ams, bet viņ i nekad nevarē s ievietot tā s garu. viņ u sirdī s, ja tu pats neesi viņ ai pieskā ries. Tieš i tā pē c, jau izstā stī jis ievē rojamu daļ u no saviem iespaidiem, neiedziļ inā š os vē sturē , skaitļ os, datumos, citā lī dzī gā informā cijā , neaprakstī š u detalizē tus marš rutus un ne tikai. Ticiet man, jū s atradī siet daudz š ī s informā cijas, ja nolemjat apmeklē t vai izpē tī t Kapadokiju. Es tikai vē los nodot š ī s vietas skaistumu un savu neaprakstā mo prieku no saskarsmes ar to.
Kapadokijas zeme man pieš ķ ī ra savu tē lu, savu dvē seli, tā palika manī ar neskaitā mā m bildē m un atmiņ ā m par tā s dī vainajā m formā m un brī numiem. Ne velti esmu tik daudz reiž u runā jis par Kapadokijas “brī numiem”, jo man ir grū ti atrast citus vā rdus: es joprojā m stā vu viņ as priekš ā ar plaš i atvē rtā m acī m un atkā rtoju par “brī numiem”, pietrū kst. jebkuriem citiem vā rdiem. Tieš i tas padara cilvē kus ī stu skaistumu – klusus, apdullinā tus un bezgala laimī gus.
Manā s atmiņ ā s ik pa brī dim paceļ as bildes ar ielejā m ar milzī gā m cū ku sē nē m un multimetru izciļ ņ iem. Tufa, sniegbalta un saulē silta, rada Mē ness ainavu sajū tu, un tikai daudz nebijuš u savvaļ as puķ u to pakā jē liek noticē t, ka joprojā m atrodies uz Zemes. Mani pā rsteidza melnajā m cepurē m vainagojuš ies "pasaku kamī ni". Kamī ni aug garā s kolonnā s uz nebeidzamu dī vainu ieleju fona, un pie horizonta caur sniegbaltajiem pī lā riem var redzē t sniegotu Erciyes kalnu grē du. Vai cilvē ka iztē le var izdomā t ko patī kamā ku?
Es paliku iemī lē jies zaļ ajā Ihlā ras ielejā . To atrast nav viegli, neskatoties uz to, ka tā garums ir vairā k nekā.15 km. Braucā m pa pilnī gi lī dzenu stepi, pie apvā rš ņ a bija redzami tikai kalni, un nekas neliecinā ja par izmaiņ ā m. Un pē kš ņ i pilnī gi nesaprotamā un negaidī tā vietā mū su priekš ā parā dī jā s vaina, kas nolaiž as daudzus desmitus metru. Sī coš ā saule un izž uvusi stepe augš ā un debesu zaļ ā ieleja lejā - upe, augsti koki un ziedi. Neviens nezina, kā pē c š eit, lī dzenas teritorijas vidū , pē kš ņ i parā dī jā s tik kolosā la ieleja. Ielejas gā jē ju daļ a ir aptuveni 5 km; Visu š o laiku ceļ š ved gar upi.
Š is ceļ ojums pa ieleju bija brī niš ķ ī gs, taciņ a vijā s gar upi vienā pusē un gar milzī go lū zumu sienu no otras puses. Viņ a slī dē ja starp vecā m un resnā m gobā m, izvairī jā s no milzī giem laukakmeņ iem un daž reiz nira zem tiem. Š ajā gadī jumā bija nepiecieš ams, paklanoties trī s nā ves gadī jumiem, viņ ai sekot vai meklē t risinā jumus. Otrpus klintī ik pa brī dim parā dī jā s seno apmetņ u logi. Man lī dz pat š ai dienai ir neizpratnē , kā senie iedzī votā ji uzkā pa daudzu metru augstumā – vai viņ i izmantoja slē ptā s ejas kalnos, vai vienkā rš i kā pa pa piekā rtā m kā pnē m? Iespē jams, daudzos gadī jumos tas paliks noslē pums. Izbaudī ju ceļ u, izslī dē ja tā ļ oti bē rniš ķ ī gā ī stā ceļ ojuma sajū ta, kad viss tiek pasniegts zaigojoš ā s un kvē lā s krā sā s, un viss, ko es gribu darī t, ir doties tā lā k un tā lā k uz visneredzamā ko horizontu. Es paskatī jos uz koku resnajiem zariem, kas pieskā rā s ū denim – ik pa brī dim no lapā m krita lā sī tes – apbrī noju savvaļ as ziedu pā rpilnī bu un ielejas kopē jo ainu. Katrs š ā ds brauciens bija sava veida ceļ ojums ceļ ojumā , un š ajā milzī gajā aizā brī ž iem jutos kā lilips, kurš nokļ uva kā da milž a rezervē tajā dā rzā .
Tomē r Ihlā ras ieleja, manuprā t, lai arī viena no pastaigai patī kamā kajā m, tomē r nav tā pā rsteidzoš ā kā . Mū su Kapadokijas ceļ ojuma pē dē jā dienā mē s paš i veicā m pā rgā jienu pa ielejā m, lū dzot aģ entam no New Goreme Tour transporta atbalstu. No rī ta mū s aizveda uz vienas no skaistā kajā m ielejā m - Baltā s ielejas sā kumu, kas raiti pā rtapa par Mī lestī bas ieleju - mū su marš ruta pē dē jo un ļ oti intriģ ē još o punktu. Baltā ieleja ir arī milzī ga kalnu vaina, kas stiepjas aptuveni 7-8 kilometru garumā . Mē s stā vē jā m š ī s plaisas galā , brī niš ķ ī ga, sulī gi ziedoš a pavasara lauka vidū , prā tojot, kā mē s varē tu tikt lejā . Neatraduš i nevienu taciņ u, kas ved uz ielejas dibenu, nolē mā m iet pa to gar paš u lū zuma malu, no augš as aplū kojot tā s dī vainā s formas un veidojumus. Tač u pavisam drī z kļ uva skaidrs, ka, lai tiktu garā m ielejai, vienkā rš i jā kā pj lejā .
Tajā brī dī es pamanī ju kaut ko lī dzī gu taciņ ai. Š is ceļ š , man š ķ ita, gludi veda lejup ielejā cauri ziediem un garai zā lei, un mē s tam sekojā m. Tač u, jo tā lā k gā jā m, jo š aurā ks un stā vā ks kļ uva š is ceļ š . Galu galā mums faktiski nā cā s iespraukties starp akmeņ iem, kas nepā rtraukti saš aurinā jā s abā s pusē s. Iet kļ uva grū ti un gandrī z neiespē jami, kas radī ja š aubas par to, vai cilvē ka kā ja kaut reizi nav spē rusi kā ju uz š ī ceļ a. Vē l mazliet pagā ja sā pī gajā ceļ ā cauri akmeņ iem, un sapratā m, ka ejam nevis pa taku, bet gan taku no vē trainajā m ū dens straumē m, kas lietū burtiski izskalo kalnus. Š ī taka mū s veda uz stā vu klinti, kur starp stā vā m klintī m trokš ņ aini plosī jā s lietus ū dens. Es paskatī jos uz leju un beidzot secinā ju, ka mans lē mums bija nepareizs. Ceļ ā pagā jusi apmē ram stunda, bet mums nekas cits neatlika kā atgriezties ielejas sā kumā . Atpakaļ ceļ š gā ja augš ā kalnā , un tā pē c tas izrā dī jā s diezgan grū ts, bet pē c kā da laika tomē r izdevā s atgriezties ielejas sā kumā . Un tikai tagad, jau diezgan pā rguruš i, ieraudzī jā m diezgan stā vu taciņ u, kas veda uz ielejas leju.
Visi kalni š ajā apvidū ir veidoti no tufa, kam ir divas galvenā s iezī mes, kas ceļ otā jam ī paš i paliek atmiņ ā . Pirmā ī paš ī ba ir tā da, ka pats tufs ir pilnī bā neslī doš s, kas ļ auj, stā vot uz tā diezgan stā vā leņ ķ ī , nebaidī ties, ka zā baks nolaidī sies. Vē l viena ī paš ī ba ir pilnī gi pretē ja - tufs viegli drū p, kas nozī mē , ka uz š ī m drupač ā m, tā pat kā uz sausā m smiltī m, ir ļ oti viegli paslī dē t un zaudē t visu lī dzsvaru. Tā tad nolaiš anā s ielejā iezī mē jas ar nemitī gu meklē š anu, kur likt kā ju, lai vienkā rš i nenoslī dē tu no vairā ku metru augstuma. Vienā vietā man pat patika vienkā rš i sē dē t uz zemes un š ļ ū kt lejā , jo tas izrā dī jā s daudz ā trā k un droš ā k. Tač u pē c nelielas piepū les mē s nonā cā m kalnu pakā jē paš ā ielejā vedoš ā s takas sā kumā .
Baltā ieleja izrā dī jā s ļ oti ē naina un gleznaina. Reizē m taciņ a gā ja cauri ziedoš ā m pļ avā m, vē l slapjā m no rasas, garā m milzu veidojumiem, kas atgā dinā ja sē nes vai garas pī pes, reizē m burtiski gā ja cauri blī vi augoš iem krū miem, it kā pa garu zaļ u gaiteni, reizē m piekļ ā vā s plū stoš a strauta gultnei. cauri visai ielejai, reizē m tā vienkā rš i gā ja zem milzī giem laukakmeņ iem, zem kuriem nā cā s rā pot. Ceļ š vai nu pacē lā s pa kalniem, ļ aujot no augš as redzē t gleznaino skatu uz ieleju, pē c tam ienirt visblī vā kajos zaļ ajos brikš ņ os lī dz pā rsteidzoš iem koš iem ziediem un zā lē m. Vienā no š iem stū riem sev par pā rsteigumu sastapā m diezgan lielu bruņ urupuci, kas bija ceļ ā no augstiem baltiem akmeņ iem, saulē uzkarsē ts, uz veldzē još o ielejas straumi. Vā rdu sakot, katrā ceļ a pagriezienā atradā m kaut ko jaunu sev; bet svarī gā kais mums bija priekš ā .
Bija jau kā das trī s stundas ceļ ā , un taka gandrī z nemitī gi sā ka iet pa ieleju, un arvien biež ā k sā kā m sastapt neparastus konusveida vai stabveida veidojumus. Mē s tuvojā mies Mī lestī bas ielejai. Š ī ieleja š ķ iet pavisam nepiezemē ta vieta, jo tā ir kalnu ieskauta lī dzena ziedoš a vieta, gar kuru visur atrodas daudzmetrī gi akmeņ u veidojumi, kas atgā dina stabus ar sabiezē jumu augš pusē . Ieleja ieguva savu nosaukumu, jo š ie pī lā ri ir ā rkā rtī gi lī dzī gi Turcijā tik iecienī tajiem mī lestī bas simboliem. No pirmā acu uzmetiena š ķ iet, ka š o nevarē tu izveidot brī numainā kā rtā , bet tā tas ir, jo daba ir lieliska amatniece! Pī lā ri ir sakā rtoti vienmē rī gā s rindā s, grupā s un apļ os, un š ķ iet, ka jū s ejat pa neticamu mež u. Jū tas piedzimst fantastiskas.
Daudzu stundu pastaiga pa divā m ielejā m mū s diezgan nogurdinā ja, tā pē c nā kamo braucienu devā mies tikai vakarā . Mū s nogā dā ja vē l vienas pā rsteidzoš as ielejas sā kumā , ko sauc par Rož u ieleju. Tā s nosaukums nav nejauš s, jo milzī gajiem klinš u veidojumiem š eit ir rozā nokrā sa, kas ielejai pieš ķ ir ī paš u š armu. Š oreiz nolē mā m nelaist lejā uz ieleju, bet gan iet pa š auru pā rgā jienu taku gar rozā akmeņ iem. Š ķ ita, ka ceļ š veda pa nelielu dzegas, kas veidoja vietē jo ainavu, tā ka mums labajā pusē bija daudzmetrī gu sā rtu kalnu mū ris, bet pa kreisi bezdibenis, tā lu zem kura atradā s pati ieleja. Vietā m dzegas posms kļ ū st tik š aurs, ka neuzmanī gas kustī bas gadī jumā bija viegli ieripot bezdibenī , tā pē c daž viet gā jā m ļ oti lē ni un uzmanī gi. Taciņ a lī kumoja gar kalniem, tā ka tā lā k par nā kamā s kalna dzegas attā lumu nevarē ja redzē t. Ceļ š no vienas dzegas lī dz otrai aizņ ē ma apmē ram pusstundu. Mē s pastaigā jā mies un apbrī nojā m saulrietu un brī niš ķ ī go kalnu panorā mu lejā . Mana sirds priecā jā s un saž ņ audzā s, jo tik reti dzī vē var redzē t tā du skaistumu.
Gā jā m kā das divas stundas, un mū su taciņ as mala joprojā m nebija redzama, taciņ a gā ja apkā rt vienai kalnu dzegai pē c otras un nesteidzā s mainī t marš rutu. Pa ceļ am nesastapā m nevienu cilvē ku un pat pazī mes, kas liecinā tu par neseno cilvē ku klā tbū tni. Saule lē nā m, bet pā rliecinoš i nolaidā s zem apvā rš ņ a, un prā tā sā ka ienā kt domas, ka bū tu nepatī kami pē c saulrieta palikt nepazī stamos kalnos bez ū dens, ē diena un pat laternas. Mums piezvanī ja pā rstā vis no New Goreme Tour, lai pajautā tu, vai esam apmaldī juš ies. Iezī mē juš i, ka ejam jau vairā k nekā stundu, un mū su taciņ as gals un mala nav redzama, kopī gi secinā jā m, ka esam apmaldī juš ies. Nokā pt ielejā vai augš ā kalnā bez kā pš anas aprī kojuma un prasmes bū tu paš nā vī ba, tā pē c bija tikai divi iespē jamie ceļ i - iet uz priekš u vai atgriezties. Atpakaļ ceļ š bija zinā ms, un uz priekš u mū s piesaistī ja tikai nezinā mais un pā rliecī ba, ka ceļ š mū s kaut kur vedī s. Jaunajā Goreme ceļ ojumā mē s tikā m saprā tī gi aicinā ti atgriezties, tač u ceļ otā ja gars lika mums virzī ties uz priekš u nezinā majā .
Soli pa solim, un vē l pē c divā m stundā m taciņ a sā ka mierī gi iet lejup. Ū dens beidzā s, un es ļ oti nopriecā jos, ka saule taisā s riet, un tā pē c vairs nebija nemaz karsti. Man š ķ ita, ka es jau eju uz pē dē jiem gribas piepū les. Mū su acu priekš ā pavē rā s pā rsteidzoš a panorā ma uz kā du senu klinš u pilsē tu. Saule ar pē dē jiem stariem pieskā rā s zemei, un virs pilsē tas nez kā pē c sabiezē ja tumš i mā koņ i. Attē ls, ko viņ š ieraudzī ja, pā rsniedza pat iztē li. Mē s devā mies lejā uz pilsē tu; nobrauciens bija stā vs, un vietā m pat nā cā s kā pt pa klintī s iebū vē to mā ju plakanajiem jumtiem. Kad noguruš i un pā rguruš i nonā cā m ceļ ā , mū s savā ca New Goreme Tour pā rstā vji, kuri jau bija aizbraukuš i mū s meklē t un apceļ oja pamestā s pilsē tas ielā m. Nodzī votā diena sagā dā ja neaprakstā mu baudu un to paš u neticamo nogurumu.
Iespē jams, papildus mū su redzē tajā m Kapadokijas apbrī nojamajā m un trī coš ajā m skaistulē m tā s cilvē ki ir pelnī juš i ī paš u uzmanī bu. Retā s vietā s pasaulē esmu saticis tik laipnus un draudzī gus vietē jos iedzī votā jus kā Goreme pilsē tā . Visur pilsē tā ir daudz daž ā du veikalu, kas pā rdod paklā jus, lampas, vecas lietas, daž ā dus niekus un suvenī rus, un kur vienmē r esat laipni gaidī ti, bet ne tā pē c, ka esat pircē js vai tū rists, bet tā pē c, ka esat viesis. Tā da pati attieksme pret mums bija visos vietē jos restorā nos un vispā r visur, kur gā jā m. Pat ja neko nepē rc un nepasū tī si, esi laipni aicinā ts, tev piedā vā s apsē sties un iedzert vietē jo tradicionā lo ā bolu tē ju, pajautā s, kur un no kurienes esi pa ceļ am. Nekur citur mū sdienu pilsē tā s neatradī siet tik laipnu un cilvē cisku attieksmi, tač u š eit tā ir daļ a no vietē jā m tradī cijā m un viesmī lī bas. Lū k, ja uz ielas satiec sveš inieku, tad viņ š novē l labu veselī bu. Lū k, uz grī das nā k veca sieviete garā s melnā s kleitā s un š allē , viņ a tev uzsmaidī s, kad satiksi un pateiks daudz labu vā rdu. Vecie cilvē ki š ajā apkā rtnē nezina sveš valodas, bet viņ as vā rdi jums bū s skaidri, jo viņ a runā pasaulē zinā mo valodu - laipnī bas valodu. Bet viņ as vī rs ir netā lu, pā rdodot augļ us; viņ š ar š o biznesu ir nodarbojies visu mū ž u, un viņ a rokā s tas izskatā s pē c mā kslas. Goremieš i ievē ro savas tradī cijas un novē rtē savu apbrī nojamo pasaules nostū ri. Iespē jams, ā rzemniekam ne visas tradī cijas un ī patnī bas bū s saprotamas un zinā mas, un paš i cilvē ki š ķ itī s kaut cik neparasti un neparasti – bet, ja aiz visa tā stā v laba cilvē ciska attieksme, tad tam nav tik lielas nozī mes. Viena lieta ir svarī ga: vai uz zemes ir daudz vietu, kur var sastapt š ā du attieksmi pret cilvē kiem? Mazpilsē tā s parasti tiek saglabā tas daudzas brī niš ķ ī gas un ī paš as tradī cijas, kuras mū sdienu pasaulē diemž ē l ir aizmirstas; Bet galu galā tieš i š ā da cilvē ciska attieksme padara mū s par cilvē kiem.
Noteikti izmē ģ iniet vietē jo virtuvi: tā ir daudzveidī ga un neparasta. Klausieties padomu un ņ emiet ē dienu, kas jums ieteikts. Piemē ram, Pottery Kebab mums sagā dā ja ī paš u prieku. Gaļ u, dā rzeņ us un tradicionā lā s garš vielas liek katlā , pā rklā j ar vā ku un pa virsu pā rklā j ar mā liem, lai nebū tu papildu gaisa plū smas. Tad to visu liek lielā cepeš krā snī un cep. Katls tiek atnests uz degoš ā m oglē m, jū su priekš ā tiek uzlauzts katla vā ks un piedā vā nogarš ot ē dienu. Š is neparastais gatavoš anas veids pieš ķ ir gaļ ai ī paš u garš u.
Tač u nekad nevar zinā t, kā dus brī numus vē l var atrast š ajā reģ ionā...Iespē jams, pirms doš anā s ceļ ā , gribē sies ar gaisa balonu pacelties debesī s, lai apskatī tu š o reģ ionu no putna lidojuma. Baloni paceļ as piecos no rī ta, paš ā rī tausmā . Viņ i peld pā ri Goremei, pā ri kanjoniem un ielejā m kaut kur pretī saulei. . . Un, ja š ajā mirklī paskatā s uz viņ iem no zemes, š ķ iet, ka š ā di cilvē ki paceļ as debesī s savā laimē , ieraugot tik skaistu un neiedomā jamu. pasaule zemā k.
Pirms š ķ irš anā s no š ī s zemes mani apmeklē ja tā s paš as sajū tas, ar kurā m saskā ros, kad pirmo reizi tikā mies. Vā rdi mani pameta, un mana sirds sā pē ja, jo tieš i tas liek cilvē kiem atvadī ties no patiesā skaistuma – klusi, apstulbuš i un nedaudz skumji. Es ticu, ka kā du dienu mē s atkal satiksimies, Kapadokija, jo es tev atstā ju daļ iņ u no savas sirds. . .
