Septiņas dienas maldīgā kazaka dzīvē vai leģenda par ceļojumu aģentu grūto likteni - 2
Turpinā jums. Sā ciet š eit:
Frau, es neesmu ī sts Š tirlics,
Es esmu KGB pulkvedis. . .
(Ivans Kaifs "Slepenais tango")
Es nosaucu stā stu tā , kā to nosaucu, jo tū roperatora vadī ba aizliedza pā rē jai grupai pateikt, ka neesmu ceļ ojumu aģ ents, un vē l jo vairā k tā pē c, ka braucu bez maksas. Man tas likā s pietiekami dī vaini, neko tā du nebiju dzirdē jis no iepriekš ē jiem iebrucē jiem. Vai krupis saspiedī s pā rē jos? Nekas, es vienkā rš i esmu patoloģ iski patiess, nu, izņ emot to, ka es varu par kaut ko klusē t, un pat tas ir maz ticams. Ī sā k sakot, spiegs no manis nav nekas, drī zā k es esmu Dieva dā vana. Nu, labi, nekā dā gadī jumā , nekā dā gadī jumā ! Tas ir vē l interesantā k.
Ir pienā cis laiks ceļ ot. Un atkal mokas par apģ ē rba izvē li. Toreiz atkal atgriezā s vasara, turklā t visā Ukrainas teritorijā . Tač u, kā jau tradicionā li, tieš i tū res sā kuma datumā prognoze solī ja pasliktinā tos laikapstā kļ us. Un ar katru dienu prognoze kļ uva arvien skumjā ka. Mans nobruž ā ts č emodā ns bija pielā gots lidoš anai no ziemas uz vasaru (pā ris peldkostī mi, č ī bas, š orti), bet ne otrā di. Bet tas skaidri iederē jā s rokas bagā ž as izmē ros, un es neriskē ju palikt bez iepriekš minē tajā m lietā m, kas man bija vitā li svarī gas pā rsē š anā s laikā . Tā tad, man bija jā ņ em lietussargs un trī s jakas visiem gadī jumiem, un slē potā jam bija puse kofera, labi, viena treš daļ a. Bet tik un tā spalvā m un rhinestones vairs neatliek vietas : )))
Tikš anā s bija paredzē ta plkst. 8.00 Ļ vovā . Mariupoles vilciens tur pienā k pulksten 11, kas man absolū ti nederē ja. Bija iespē ja nakš ņ ot Ļ vovā , bet izvē lē jos citu, no mana viedokļ a lē tā ku - braukt ar pā rsē š anos Kijevā . Ierodos pusdivos, un Ļ vovas vilciens atiet 22.40, un 6.30 bū š u Ļ vovā . Pusi dienas vajag kaut kur rakā ties. Nodevusi chumodanč iku bagā ž as nodalī jumā , viņ a pā rliecinoš ā solī devā s uz metro. Sasniedzis Arsenalnaju, sekojot audiogida norā dī jumiem (mans draugs pa telefonu), devos pa kreisi, sasniedzu Golodomora pieminekli, tad garā m Peč erskas lavrai uz Slavas parku. Ar riebumu staigā ju garā m visā diem Gradiem, bruņ utransportieriem, tankiem un citā m slepkavoš anas ierī cē m, brī nī jos, ka cilvē ki tomē r maksā naudu par iekļ ū š anu ekspozī cijā . Nedod Dievs to visu redzē t (vai vismaz dzirdē t) darbā , tā teikt! Viņ a devā s lejā pa pamesto Spivochoy lauku uz laivu ar Kijevas dibinā tā jiem. Tikai daž i no jums zina, un tie, kas zinā ja, droš i vien ir aizmirsuš i, bet fakts ir tā ds, ka man nepatī k pilsē tas, ī paš i lielas. Gidi parasti man ir bezjē dzī gi, vienalga, es neko neatcerē š os un vienkā rš i tē rē š u laiku, klausoties viņ u stā stus. Ja vien viņ i labā k nezina, ko skatī ties. Man ir daudz interesantā k paš am ā tri izskriet cauri visiem objektiem, paskatī ties uz tiem, apbrī nojami noklikš ķ inā t ar mē li (ja ir par ko apbrī not) un skriet tā lā k. Daudz vairā k es mī lu dabu! Tā pē c, lū dzu, apsveriet to, kad grasā ties man mest ar č ī bu. Nu mani nepā rsteidz visā di daž ā di kultū ras objekti. Jū ra, kalni, saullē kti, saulrieti - jā ! Tas ir uz visiem laikiem! Nu es pieklā jī bas labad nofotografē ju Dzimteni un laivu, jo tie bija uz diezgan skaistu mā koņ ainu debesu fona.
Tā pē c dabas meklē jumos devos pa krastmalu uz gā jē ju tilta pusi. Un tas smarž oja tik dabiski, daž reiz pē c upes, daž reiz pē c urī na. Otrais ir biež ā k. Zvejnieku ir daudz, pat kaut ko noķ er. Ar mani kā ds vī rietis izmakš ķ erē ja karū su. Daž i vī rieš i peldē ja. Pat vairā k nekā zvejnieku tur bija pī les, un visas pa pā riem, visi zoda-č inā rā - pī le un drake. Nu lū k, nopietnā ks loms! Vesela lapsa! Nu neko! Es nekad nebū tu domā jis, ka pilsē tā to var paspē t!
Sasniedzis gā jē ju tiltu un man bija grū ti atrast pā reju pā ri ceļ am, es devos uz leļ ļ u teā tri un pē c tam pa Khreshchatyk sasniedzu Podvē dera Hatu, jo man bija pienā cis laiks ē st ilgu laiku, un bija vē l vairā k laika piepū derē t degunu. Neraugoties uz topogrā fisko idiotiskumu, viņ a nekļ ū dī gi atrada ceļ u uz tualeti, lai gan pirms trim č etriem gadiem viņ a š eit bija vienu reizi, un tā atrodas nomaļ ā ielā . Pē c ā tras uzkodas devos Sofijas laukuma virzienā . Es iegā ju Svē tā Miķ eļ a katedrā lē , aizdedzu daž as sveces, tostarp vienu, lai gū tu panā kumus manam bezcerī gajam mē rķ im, izdzē ru divas tases svē ta ū dens un devos tā lā k. Nonā kusi lī dz Andreja baznī cai, viņ a jautā ja ceļ u uz Ainavu aleju. Varbū t tā pē c, ka jau vairā kas reizes biju redzē jis š ī s vietas bildes (tostarp skaistas Polinas fotogrā fijas), š ī vieta manī neizraisī ja neko citu kā vien smaidu, negribē jā s bildē t, un jau sā ka satumst. Mani vairā k interesē ja vecā s mā jas 1903. un 1904. gadā celto torņ u veidā un visā di daž ā di kadiķ i, kas iestā dī ti alejā . Tad es atgriezos Sofijas laukumā cerī bā , ka tempļ i jau ir izgaismoti. Bet nē , man nav paveicies. Izgaismota bija tikai mā ja pie Hiltones viesnī cas (vai ne Hiltone? ). Ļ oti jauki!
Sekojot tā paš a drauga norā dī jumiem pa tā lruni, es sasniedzu Zelta vā rtus, kuri diemž ē l arī nebija izgaismoti, lai gan bija jau pilnī gi tumš s. No turienes es devos uz Khreshchatyk. Bija svē tdiena, un akcija ritē ja pilnā sparā . Viņ a kā du brī di stā vē ja, lai skatī tos izrā di - sī ka, niecī ga veca sieviete, apmē ram septiņ desmit, bet ģ ē rbusies ļ oti ekstravaganti, nometā s ceļ os pie aizdedzinoš a rokenrola, un viņ ai blakus bija nenoteikta dzimuma draugs, š ķ iet, bezpajumtnieks, kurš arī viņ ai nepadevā s. Un viss pū lis to visu filmē ja savos telefonos, un kā ds pat dejoja pie solistiem.
Kā jums patī k mikroautobuss? Kā man vē lā k stā stī ja, š is ir 2 dienu ekskursiju marš ruts. Man tas aizņ ē ma 6 stundas. Bet tas nenā ca velti. Uz brī di iedomā jieties, kā tas ir, pirmo reizi pē c sandalē m uzvilkt kurpes, lai arī ar zemiem papē ž iem, un uzreiz no nū jas! Nu jau nogriezu kā ju nagus ziemas garumā , beidza klabē t pa grī du : )))), bet vienalga, pa vasaru pieraduš i justies mierī gi, un te viņ i tika saslē gti kurpē s! Než ē lī gi mani spieda š ajā s vietā s! Pastaigas beigā s, atklā ti sakot, jau biju ar kā ju pē du, bet nepadevos, staigā ju š urpu turpu pa Hreš č atiku. Kā pē c gan nesē dē t stacijā ? Bet jau noguris. Ar metro atgriezos stacijā un devos atpakaļ uz Puzata bū diņ u (uz stacijas priekš pagalmu). Es negribē ju ē st, bet man vajadzē ja. Tad viņ a paņ ē ma koferi un, tik tikko gaidī jusi vilcienu, sabruka savā augš ē jā plauktā . Zvanī ja grupas vadī tā ja ar jautā jumu, kā pē c es viņ ai nepaņ ē mu pasi? (Un pā rē jā grupa brauca citā automaš ī nā ). Nu es nepaņ ē mu! Tiksimies tik un tā no rī ta. Vilciens Kijeva-Ļ vova brauca tik klusi, ka brī ž iem nodomā ju, ka stā vam - bija tikai neliela vibrā cija. Jā , ž elejas auduma stā voklis uz rietumiem no galvaspilsē tas ir daudz labā ks nekā uz dienvidaustrumiem.
Mē s tikā mies grupā . Mē s iekā pā m autobusā . Bijā m 18, un autobuss bija liels, tā pē c katrs aizņ ē ma 2 vietas. Lieliski! Izbraucā m pat agrā k nekā plā nots, 7.15. Bet, tiklī dz viņ a apsē dā s un atslā ba, viņ a juta, ka kaut kas nav kā rtī bā . niezoš s kakls! Ar to vienkā rš i nepietika! Pē c stundas tā vairs nebija tikai kutē š ana, man bija ī paš i sā pī gi norī t! Un no kurienes tas radā s? Nu es vakar skrē ju, vai nu karsti, vai auksti, bet tas principā ir muļ ķ ī bas. Un tad es atceros, ka pat vilcienā Mariupole-Kijeva man blakus sē dē ja meitene, nepā rtraukti š ņ aucot degunu un ar sarkanā m acī m kā trusim. Droš i vien viņ a savā ca no viņ as atkritumus, lai gan, š ķ iet, viņ i neskū pstī jā s? Nu, kopumā jautri!
Kas attiecas uz zā lē m, man bija lī dzi: 0.5 svē tā ū dens, kas savā kts Sv. Miķ eļ a katedrā lē , 0.7 konjaka un sausā s vē rmeles. Es paļ ā vos uz savu dzelzsbetona imunitā ti un neko citu neņ ē mu, un uzreiz tika sodī ts par manu paš apziņ u. Bet kaut kas ir jā dara, citā di tas beigsies ar temperatū ru pā ri č etrdesmit, un es vienkā rš i nokritī š u! Es dzē ru svē to ū deni, koš ļ ā ju vē rmeles, skaloju ar konjaku - tas nepalī dz! Piestā jā m Skolē uzkost. Iestā de saucā s, manuprā t, "OK". Kaut kas lī dzī gs ē dnī cai. Paņ ē mu sev kartupeļ u biezeni (nez kā pē c nevis kartupeļ u biezputru, bet gan sasmalcinā tus kartupeļ us) un skā bā krē jumā sautē tus š ampinjonus. Bija garš ī gi, bet dī vaini, kā pē c sē ņ u reģ ionā pasniedz š ampinjonus, nevis ī stas sē nes. Maksā ja 25 grivnas. Es bā rā paprasī ju citrona gabaliņ u. Viņ i to izsniedza par grivnu. Koš ļ ā ts. Nepalī dz. Ieradā mies Už gorodā . Tur, stacijā , viņ i savā ca vē l divus infotū res dalī bniekus. Un es sā ku skatī ties uz aptieku. Bet Uzhgorodā acī mredzot cilvē ki ir izcili veseli, nevis kā Mariupolē . Mū su pilsē tā aptiekas ir kā nezā ģ ē ti suņ i, trī s uz kvadrā tmetru. Neredzot nevienu, viņ a nomā ca grupas vadī tā ju. Es tieš ā m negribē ju to darī t, es joprojā m domā ju, ka tagad viņ i ir uzņ ē muš i nastu uz savā m galvā m! Bet man vajadzē ja. Par laimi š oferis nekā dus dokumentus neizdrukā ja un viņ am vajadzē ja doties uz datorklubu, tā pē c viņ š paņ ē ma taksi un aizveda arī mani, netā lu ir aptieka. Pieņ emot zā les pasū tī jumu no citas meitenes ar nedaudz citu problē mu, dodamies. Š oferis darī ja savu darbu, es savu. Es nopirku sev aerosolu kaklam, pro-vē stnieku un katram gadī jumam paracetamolu. Ejam tā lā k. Kakls izš ļ akstī jā s - ak, sparī ga lieta! Uzkost pē c tam! Un tu nevari. Cilvē ki, starp citu, arī bija slimi, tač u daudz patī kamā ka iemesla dē ļ - lielā kā daļ a vilciena grupas pusnaktī svinē ja brauciena sā kumu
Uz robež as viņ i mū s visus atkal novilka, lai gan ne visus piecus, bet tikai pareizo lielo. Ja viņ i rakņ ā jā s pa bagā ž u, tad bez mums mē s neko neredzē jā m. Salonā viņ i selektī vi palū dza vienai meitenei parā dī t savu somu. Meklē jā m š ņ abi un cigaretes. Nav atrasts. Procedū ra ilga 1.5 stundas. MTS antena telefonā noturē jā s vē l vairā kus kilometrus pē c robež as, tad pazuda, un es izslē dzu telefonu. Nebū dams laika nobraukt pat pā rdesmit kilometrus, š oferis iekļ uva vietē jo geju nagos, slē pdamies pilsē tas nomalē . Iedeva 20 eiro par ā truma pā rsniegš anu. Un tad vairs nebija iespē jams pā rsniegt – viņ i rā poja kā bruņ urupuč i. Bezgalī gi ceļ u remontdarbi. Un, neskatoties uz to, ceļ š joprojā m neizskatī jā s ideā ls.
Lai nokļ ū tu Koš icē , vajadzē ja apmē ram divas stundas. Izkā pjot no autobusa, visi kā pa savos koferos, lai sasildī tos. Tas nemaz nebija jautri – vē jš bija stiprs un auksts. Uzvilku slē poš anas jaku un pat kapuci. Mums bija ekskursija pa pilsē tu. Brrr! Un pilsē tiņ a izrā dī jā s diezgan jauka - daudz vecu ē ku un reliģ isko iestā ž u, ja bez gida, tad uz divā m stundā m, lai paspē tu paskraidī t pa daž ā m sā nieliņ ā m papildus galvenajai ielai. Un tā pusotru stundu, zili no aukstuma, paklausī gi sekojā m gidam, lai gan jau neprā tī gi gribē jā m zem segas doties uz viesnī cu. Uz bildē m klikš ķ inā ju ar š ķ ī biem pirkstiem, bet jau sā ka satumst, tā ka kvalitā te tā da. Atceros vienu stā stu, ko stā stī ja gids. Parā dot ļ oti skaistu katedrā li, sieviete stā stī ja, ka to uzcē lis slavens arhitekts, kuram bijusi stipri dzeroš a sieva. Viņ š ļ oti cieta par viņ as necienī go uzvedī bu un nolē ma viena no gargoilē m uztaisī t piedzē ruš ā s sievas (diezgan neizskatī gas) statuju, lai viņ ai bū tu kauns un pā rstā tu rū gt. Naivi! Kā saka, es pī pē š u, bet es neatmetī š u dzerš anu! Tā tas ir ar viņ u. No bē dā m kā ds vī rietis metā s no nepabeigtas katedrā les (vai pats noslī ka? ), es neatceros.
Atceļ ā uz autobusu mē s burtiski uz piecā m minū tē m iekā pā m Tesco. Es, protams, steidzos uz alkoholisko dzē rienu nodaļ u. Nebija laika izvē lē ties. Redzē ju akcijas sauso sarkano (1 litrs ar uzviju) par 1.5 eiro, nez kā pē c nosaukumā bija kaut kas par Portugā li (sestdien izdzerš u, pateikš u). Viss pā rē jais maksā vairā k. Tas viss ir labi, bet deguns bija steidzami jā piepū derē . Mū su autobuss stā vē ja uz vietas pie kā da iepirkš anā s centra, un viens zē ns no mū su grupas teica, ka viņ š gā ja uz vienu no kafejnī cā m, kas š im nolū kam sauca kaut kā du kebabu, bet ne ar š ū puļ iem, tikai kebabu. Nu lū k, uztaisī juš i purnus kā č operus, draudzī gi devā mies garā m nosaluš ajiem viesmī ļ iem uz tā lā ko kafejnī cas stū ri. Bet izrā dī jā s, ka tas nav stū ris, par ko liecinā ja to paš u viesmī ļ u un bā rmeņ a draudzī gais koris - “Pa labi! ”. Paveikuš i savas lietas, vainī gi smaidī juš i, viņ i izgā ja no kafejnī cas, iekā pa autobusā un devā s ceļ ā .
Š odien tas arī viss. Dalī bū s.
