Neuztraucies un ej uz pirti! Ķīna-2017. 16. daļa. Pūķa mežģīnes.
11. diena >
Protams, jū s bē rnī bā lasī jā t grā matu "Alise caur skata stiklu", un jū su iztē le zī mē ja fantastiskus attē lus. Sapņ u un sapņ u zeme. Kā tu viņ u redzē ji? Es esmu tā ds pū ķ a mē rogs)
Jo vairā k skaties uz š ī m bildē m, jo vairā k reibst galva. Š ā das mež ģ ī nes kā optiskā ilū zija ievelk tavu apziņ u savos viļ ņ os.
Man ž ē l, ka cilvē ki nelido.
Vai arī Dragon Ridge terases Dazhai nenā ca klajā ar ideju pacelt balonus. Jū s pat varē tu kļ ū t traks no laimes. Lai gan varbū t tā pē c te bumbas nelaiž . Ķ ī nas Veselī bas ministrija aizliedza)
Daž kā rt, rū pī gi aplū kojot modeļ us, jū s uzdodat sev jautā jumu - kā š ajā stā voklī ū dens neizplū st?
Jā , jā ! ) Š ī s mež ģ ī nes ir piepildī tas ar ū deni. Un tie ir tikai rī su lauki, nevis reibinoš s brauciens. Š eit audzē rī sus.
Pasaulē nav tik daudz rī su terases: Vjetnama, Indonē zija, Filipī nas, Japā na. Burtiski no vairā kā m vietā m paveras elpu aizraujoš s skats, un tā s visas ir ļ oti iecienī tas tū ristu vidū . Galu galā š is ir lielisks skats - vē rot, kā rī si aug uz nogā zē m, kas ievilktas ar pakā pieniem. Terases jau esmu redzē jis. Kā dreiz Bali neticamajā karstumā piestā jā m, lai apbrī notu Tegallalangas terases. Tas ir skaisti, un apkā rt esoš ā s palmas rada savu š armu. Bet š is! Tas aizved jū s gū stā kā kaleidoskops. Bildes ir lī dzī gas, bet raksts klā jas daž ā di un atrauties nav iespē jams. Iespē jams, š is ir viens no transa veidiem - iestrē dzis rī su teraš u rakstos.
Un es nekur negribē ju iet! Pareizā k sakot, sā kumā gribē ju, bet uz simt trī sdesmit astotā pakā piena sapratu, ka š odiena solā s bū t grū ta un labā k to pagaidī t viesnī cā .
- Nadia, ej pati, es nevarē š u apgū t š os kā pumus.
Jā . Tā tur nebija)
- Jū s lidojā t š eit tū kstoš iem kilometru, nobraucā t puskilometru ar autobusiem, jū s uzkā pā t simts trī sdesmit astoņ us pakā pienus, jū s iztē rē jā t daudz naudas, lai nokļ ū tu š eit, un vē laties sē dē t savā istabā nevis apbrī not terases ? Tanja, lē ni, ar pieturā m, rā po, bet mē s nokļ ū sim tur, kur devā mies!
Vispā r Nadija tagad trī sreiz ir ķ ī nieš u varone, jo viņ a ne tikai mani aizvilka uz Lielo Ķ ī nas mū ri uz sevi, bet arī aizveda lī dz terasē m. piespiedu, lai es joprojā m varē tu redzē t š o krā š ņ umu.
Godī gi sakot, š ī diena nebija smaga, bet sasodī ti smaga. Ā rkā rtī gi, super neticami smags!
Iedomā jieties 8 stundas orbī tas trasē , no kuras atrauts tikai tualete) Tā jutā s mans ķ ermenis. Viņ š apsē dā s atpū sties uz katra simtā soļ a. Viņ š apgū lā s, lai mirtu zem katra desmitā krū ma.
- Es vairs nevaru, - teicu, - atstā j mani, Nadja, ej pati.
Un, protams, es atkal piecē los un atkal gā ju augš ā .
Iespē jams, š is bija mans personī gais eksā mens, lai pā rvarē tu fizisko “nevaru”, bet tieš ā m biju ļ oti noraizē jies par savu notrenē to, pā rā k lutinā to, ne visai veselo ķ ermeni. Mums ar viņ u bija jā izdzī vo! )
Reizē m, kad ceļ š veda lejup, mē s ar viņ u aizmirsā m par pā rmē rī go slodzi un jautri ripojā m lejā no kalna. Bet tad atkal un atkal sā kā s kā pumi: "Nadja, atstā j mani š eit! "
Ja mē s sā ktu savu ceļ u no š ī reģ iona, es joprojā m sē dē tu uz nā kamā pakā piena un apš ļ akstī tu seju ar termā lo ū deni. Un tā pirmajā s 10 dienā s Ķ ī nā pā rvarē ju ļ oti daudz daž ā du soļ u un, pateicoties tam, dzī vs nokļ uvu viesnī cā , kaut kā biju gatavs slodzei.
Nadija nekad mani nepameta, lai gan domā ju, ka viņ a gribē ja mani sist, ja ne par manu bruņ urupuč a soli, tad noteikti par verbā lo pavadī jumu.
Es to saku, lai mudinā tu visus, kas gatavojas doties uz š o laukumu, tū lī t doties uz sporta zā li un sā kt staigā t pa orbī tas trasi, lai vē lā k viņ i nenomirtu uz miljoniem ķ ī nieš u pakā pienu, starp krā š ņ ajā m mež ģ ī nē m no rī su terasē m.
Dazhai ir trī s galvenā s skatu platformas, no kurā m paveras visskaistā kais skats. Uzreiz devā mies uz otro, tas bija vistuvā k, spriež ot pē c kartes, bet man tas bija dzelž ains arguments. Kad kā pumi, kas mū s veda uz galveno ceļ u, beidzā s, satikā m meiteni no mū su viesnī cas, kura stingri pateica, ka nevajag otru platformu, bet vajag platformu Music of Paradise, nav tā lu lī dz tas, trī s dienas pa mež u , divas dienas laukā , un skati tur ir patiesi debeš ķ ī gi, un mē s to nenož ē losim.
Tā tam ir jā bū t, es teicu sev un mē s devā mies uz paš u kalna virsotni. Pa ceļ am ir vairā kas skatu platformas, kas apzī mē tas ar segtiem paviljoniem, kur var pasē dē t, atpū sties, paslē pties no lietus vai pat apgulties, ja ir liels nogurums. Lī dz tam laikam man bija otrais vē jš , tā pē c viņ i pā rā k nekavē jā s.
Apkā rtē jiem skatiem komentā rus nevajag, aiz katra pagrieziena ir jauna bilde.
Vai bija vē rts kā pt tik augstu? Jā ! Tas bija tā vē rts. Jo augstā k, jo stā vā ki skati. Tici man, es izvē los fotogrā fiju reportā ž ai ar asarā m acī s. Nevar izvē lē ties saprā tī gu daudzumu, gribu uzreiz pā rpludinā t visas pusotras gigas rī su terases, bet tas jau bū s terorisms)
Lai gan, lai arī cik daudz es redzē ju bildes internetā , tā s man netraucē ja gū t lielu prieku, skatoties uz š o visu savā m acī m. Tas ir kā okeā nā vai tuksnesī . Telpa, stihija, varenī ba! Spē cī ga enerģ ija!
Š eit esam piepildī juš i savu seno sapni – vienkā rš i sē dē t un vienkā rš i skatī ties. Mē s iekā rtojā mies turpat uz terasē m un ilgi sē dē jā m, domā jā m un izš ķ ī dā m. Lieliska sajū ta!
Atpū tuš ies devā mies meklē t otro vietu, bet tā arī neatradā m, un nebija kam jautā t. Teiksiet, kā varē ja neatrast uz Mepsmi atzī mē to punktu? Es vispā r nezinu) Tas mū s nenoveda lī dz š im punktam) Mē s nedaudz pamaldī jā mies, kļ uva karsts, un mū s joprojā m gaidī ja Zelta Buda, tas ir, treš ais, skaistā kais skatu laukums, kur no autoostas ved troš u vagoniņ š .
Ceļ š veda tieš i cauri mū su viesnī cai, tā pē c devā mies mā jā s, iegā jā m duš ā , un tad saule pē kš ņ i kļ uva tik karsta, ka sā ku smē ķ ē t.
Lī dz troš u vagoniņ a apakš ē jai stacijai ir diezgan garš gā jiens, bet tas ir jautri. Pā rsvarā uz leju)
Ceļ š ved uz ciematu, kur mā jas ir pielipuš as pie nogā zē m un viena pie otras, te jā pā rvar miljons soļ u. Nokā pt nav viegli, bet cilvē ki ar koferiem kā pj augš ā ! Neskopojies ar š veicariem, viņ i jau sen trenē jas un tu nolā dē si visu, lī dz ar bagā ž u sasniegsi savu viesnī cu.
Nadija nedaudz vilcinā s, vai viņ ai vajadzē tu braukt ar troš u vagoniņ u, vai labā k iet kā jā mvai labā k doties mā jā s. Mē ģ inu viņ ai nodot savu telefonu ar mepsmi, jo viņ as telefonā š ī programma nesā kā s. Nadija baidā s atstā t mani bez kartes, lai gan es droš i zinu, ka varu atrast autoostu bez jebkā diem norā dī jumiem. Beigā s nolemjam, ka kopā dosimies uz vagoniņ u.
Laiks pajautā t, kā pē c bija nepiecieš ams nolaisties lī dz paš ai apakš ai, lai pē c tam paceltos paš ā augš ā ? Kā pē c nebija iespē jams uzreiz doties pie Budas? Bet tā pē c, ka Buda atrodas citā kalnā ) Tā da nelaime) Viņ i neizdomā ja vagoniņ u no kalna uz kalnu. Dazhai ciems atrodas starp š iem diviem kalniem. Tā pē c dodamies lejā uz ciemu, š ķ ē rsojam citu tiltu un ceļ š ved mū s taisni uz autoostu.
Š eit atrodas troš u vagoniņ š .
Un joprojā m nevarē ju saprast, kā pē c tū risti ar č emodā niem stundu kalnā stutē kā jā m un nebrauc ar troš u vagoniņ u, jo tam vajadzē tu bū t vieglā k. Bet viņ i to nedara divu iemeslu dē ļ .
Pirmais iemesls: kur ved troš u vagoniņ š , nav mā jokļ a. Š is ir savrups augsts kalns ar skatu laukumu.
Otrs iemesls: pat ja bū tu mā joklis, tik un tā nedarbotos ielē kt kabī nē ar lietā m. Kabī nes nemaz nesamazina ā trumu, pasaž ieri tiek sastā dī ti ierindā noteiktā s vietā s un burtiski pa vienam tiek iemesti salonā .
Turklā t viņ i neieliek divus cilvē kus, viņ iem ir nepiecieš ami vē l divi, lai aizpildī tu. Gaidā m partnerus, beidzot, viena meitene piekrī t mums braukt lī dzi. Visu ceļ u viņ a sē dē ja stū rī un aizvē ra acis. Manuprā t, viņ a no mums baidī jā s. Braucam ilgi, kajī tes knapi kustas. Un tas ir labi. Es rosī jos, izliecos pa logu, fotografē ju skaistules, ē du banā nu. . . Jū tos kā ķ ī nietis)
Augš ā neticams skaistums.
Š eit mē s pavadā m daudz laika, vairs nenē sā jam kā jas, izbaudā m skatus, atpū š amies, ē dam banā nus.
Man ļ oti patī k iekš telpu skati. Soliņ i aicina uz tiem apgulties)
Nolemjam iet lejā . Pastaiga starp terasē m un mazajiem ū denskritumiem š ķ ita patī kama un nenogurdinoš a.
Bet nav tā lu ejams, pakā pieni brī ž iem diezgan stā vi, saule jau kā pieauguš ais karsta. Daž ā s dakš ā s nemaz nav skaidrs, kurp doties. Mums lī dzi nā k vairā ki ķ ī nieš u tū risti, visi skatā mies savos telefonos un sekojam viens otram. Beidzot braucam ar taksometru lī dz upei, š ķ ē rsojam to un atrodamies ciematā .
Sē ž am lapenē , atpū š amies, apspriež amies, kā tikt tā lā k mā jā s. Es un karte saka, ka jums jā iet pa labi, un Nadija saka, ka pa kreisi. Vienprā tī ba netiek panā kta, un Nadija dodas lasī t zī mes, jo visi uzraksti ir dublē ti angļ u valodā . Es arī ietu, bet vienkā rš i kā jas nepakļ aujas. Vispā r Nadijai ir iebū vē ta antena, kas bez jebkā das kartes norā da precī zu viņ as virzienu un pat ja karte rā da citu ceļ u, es tā dos gadī jumos sekoju Nadijai. Tač u š oreiz, kad vairs nav spē ka iet, un abi ceļ i strauji ved uz augš u, saprotu, ka pazī stamais ceļ š vienmē r ir ī sā ks. Nepietiek, lai pazustu kalnos naktī skatoties.
Bet Nadijai izdodas mani pā rliecinā t) Viņ a ir tik pā rliecinoš a, ka piekrī tu aiziet lī dz zī mei un pati izlasī t, ka ceļ š , kas iet pa kreisi, mū s noteikti vedī s uz mū su viesnī cu.
Pa ceļ am, lai netē rē tu laiku, noķ eru daž us vietē jos iedzī votā jus, parā du viņ iem adresi un viesnī cas nosaukumu, viņ i visi unisonā norā da uz labo pusi.
- Nadia, mē s esam Ķ ī nā , kalnos, nā k vakars. Ja dosimies tur, kur norā da rā dī tā js, tad noteikti sasniegsim viesnī cu, jo tā ir rakstī ts. Bet, kad? Man vairs nav spē ka klī st pa kalniem. Sadalī simies divā s minigrupā s un dosimies daž ā dos virzienos. Kurš ā trā k skries mā jā s.
Nadija ir pret jebkā du atdalī š anu nepazī stamā teritorijā un piekrī t iet pa veco ceļ u.
Un tad tu jau visu zini. Es apgū los, lai nomirtu zem katra desmitā krū ma. . . Es apsē dos atpū sties uz katra simtā pakā piena. . . Tad izdomā ju novilkt gumijas apavu pā rvalkus, man tas sen bija jā dara. Uzreiz kļ uva vieglā k elpot.
Terasē s mā ls ir sarkans, nosmē rē tū ristu apavus, iespē jams, grū ti nomazgā t, tā pē c aizsardzī bai izmantojā m Tianmenshan apavu pā rvalkus. Bet gumijas tvaiki, kā jas kā pirtī , varbū t tā pē c nebija spē ka staigā t. Es gandrī z apdegu)
Lē nā m, apstā joties, rā pojottiekam lī dz viesnī cai. Pa ceļ am tilta zonā mazgā ju rokas, kā jas, seju mini ū denskritumā . Ū dens ir auksts! Jū s uzreiz iegū stat labu formu) Terasē s no visur plū st ū dens, tas mani ļ oti iepriecina un liek Nadjai smieties.
-Ū denskritums! - Es iesaucos un skrienu fotografē t citu straumi)
Vē l ir pietiekami daudz laika, lai dotos uz otro skatu laukumu, bet tikai tad, ja mū s tur aizveda)
Atlikuš o dienas daļ u pavadī jā m kafejnī cā ar gardiem ceptiem kartupeļ iem un aukstiem gurķ iem)
Lū dzu, atvainojiet, ka tik brutā li pā rspī lē ju daž as fotogrā fijas, bet ticiet man, ir gandrī z neiespē jami ievē rot pieklā jī bas robež as, skatoties uz š ī m mež ģ ī nē m). optiskā ilū zija. Dragonspine Lace)
Griez mani, griez mani! )
